Kādā Rīgas kafejnīcā ar nosaukumu franču valodā pie sienas bija saliktas nelielas glezniņas. Rūpīgi aplūkojot, vienā no tām acīs iekrita kaut kas ļoti pazīstams – mūsu – Tukuma – Brīvības laukuma ēkas… Teikšu atklāti, – sirds iesila. Tā arī kafejnīcas darbiniecei teicu: ”Tas taču Tukums!” Līdzīga lepnuma sajūta pārņēma, lūkojot Edgara Vintera gleznas Tukuma muzejā – tik daudz Tukuma ielu, tik spilgtas un šarmantas! Tāds pat prieks par katru mākslinieku, kas skaisto atrod mūsu pilsētā, tātad ir uzskatījis par vajadzīgu apstāties un tvert šo mirkli, šo vietu…

Tā pagājušajā nedēļā pilsētā sastapu viesus, kas fotografējās pie spoguļsienas – teica, ka interesants objekts, kurā sevi jau pa gabalu pamanījuši. Nu teikšot arī  citiem, lai atbrauc un papriecājas. Arī puķu dobes skaistas un muzeji interesanti… Protams, patīkami bija ko tādu dzirdēt, taču vienlaikus gribējās  paklusām cerēt, ka šie ļaudis nebūs lasījuši vietējo oponentu šūmēšanos sociālajos tīklos par to, ka spoguļmāja nav nekāds jaunums, bet slikts pakaļdarinājums – ideja jau esot tik daudz apzelēta, kas neesot vairs interesanta… Gribējās rakstīt pretkomentāru, ka galu galā katrai lietai un vietai aizsākums varētu būt citā pasaules malā un ar pavisam citu jēgu, bet konkrētās vietas izpildījums tomēr ir nu ja ne unikāls, tad īpašs gan, taču… Sapratu, ka cimds kaujai nomests ne jau lai cīnītos, bet gluži vienkārši, lai izaicinātu, iespējams, lai, citus aizskarot un noraidot, pats ar to vien izceltos… Protams, arī tā var noskaidrot viedokļus par to, kas cilvēkiem Tukumā patīk un kas nē, ja vien tik ļoti nevilktu uz negatīvās nots pusi…

Protams, pasaulē noteikti var atrast ar spoguli vai tam līdzīgu materiālu apdarinātas ēkas lielā skaitā, tāpat arī strūklakas, skulptūras un Ziemassvētku egles… Un diskusijas par to, kura vieta bijusi pirmā ar to vai citu objektu, noteikti bijušas bezgala daudzas. Reiz, tiesa, daudz globālāk, tieši tāpat sarunas raisījās, piemēram, par to, kurš pirmais apstādījis ēkas sienu ar augiem. Kādā ceļojumā Parīzē nogāju tieši gar šādu ēku un nopriecājos – skaisti un neparasti. Garāmejošie tūristi, ieskaitot mani, bildēja zaļo skaistumu, vietējie tai nepievērsa uzmanību. Tā arī nekad neesmu interesējusies, vai inovatīvām idejām bagātie parīzieši arī šajā ziņā bijuši pirmie… Visdrīzāk jau nē, jo Norvēģijas kalnu namiņi ar zālienu uz jumta un reizēm arī uz sienām ir daudz senāki… Bet… vai tam kāda nozīme?! Prieks par to, ko cilvēki izdomā un ka spēj to apdomīgi arī īstenot.

Ko ar to gribēju pateikt – ka tā, protams, ir liela veiksme izdomāt vai radīt ko pavisam nebijušu, taču arī ar ko mazāku var lepoties! Protams, var gadīties, ka ne viss tik labi izdodas, kā Rīgai gadījās ar šūpolēm Doma laukumā, bet, kā novērojām kādā siltā septembra vakarā, jaunais aktīvās atpūtas komplekss bija kļuvis par iecienītu satikšanās vietu tiem, kam citkārt tā īsti šai laukumā pat nebūtu, kur palikt…

Un, lai ko neteiktu kritiķi un skeptiķi, pilsētvides objektiem tieši tas ir īstais vērtības mērs – ka tie iepriecina gan pašus, gan pilsētas viesus vai vēl labāk – ka tiek ar pateicību apdzīvoti…