Kamēr vēl miers un klusums, kas, salīdzinājumā ar sestdien "valdošajiem vējiem", bija pārņēmis Latviju svētdienas rītā, varēja arī mierīgi padomāt par to, kas tad mums šoreiz kopīgiem spēkiem politiskajā virtuvē uzcepies? Kas pārsteidzis, skumdinājis, bet varbūt gluži otrādi – raisījis cerības un iepriecinājis?…

Jā, šis tas pārsteidza gan. Nu, kaut vai, piemēram, tā sazvērnieciskā atmosfēra, kas vēlēšanu laikā tika uzturēta Tukumā. Jau no agra rīta tālrunis vai karsa no ziņojumiem par to, ka, "kāds būdīgs puisis pērkot balsis par pieciem latiem", ka "pa telefonu piedāvā nopirkt balsi", ka "divi vīrieši staigā pa dzīvokļiem un piedāvā par naudu balsot". Protams, ziņa skandaloza, tādēļ it kā var saprast, ja to vispirms nodod žurnālistiem. Nelaime un klaču variants sākās, kad, kā to paredz likums, lūdzām par nodarījumu ziņot arī policijai. Viena lieta, ka izrādās – neko tuvāk zvanītājs pastāstīt nemaz nevar, jo ir tikai – labākajā gadījumā – trešā vai ceturtā persona kluso telefonu rindā. Trakāk, kad dzirdi un saproti – cilvēks tiešām baidās! Brīvā un neatkarīgā, demokrātiskā valstī baidās būt atklāts un godīgs pilsonis! Šķiet, ka tieši šīs bailes arī ir mūsu smagākais padomju mantojums, gluži tāpat kā ierēdnieciskā iztapība pašu izdomātiem noteikumiem. Ar to savukārt nācās saskarties mūsu redakcijas pieaicinātajām meitenēm, kas aģentūras LETTA un SKDS uzdevumā veica iedzīvotāju ekspresaptauju pie vēlēšanu iecirkņiem. Tas nekas, ka likumā skaidri un gaiši rakstīts, ko un kā uzrauga vēlēšanu komisija; tas nekas, ka Centrālā vēlēšanu komisija un LETTA aptauju veikšanu saskaņojusi, Tukumā acīmredzot domāja citādi: ja reiz "ienācis signāls" par kaut kādu mūsu vēlēšanu komisijai neizprotamu rīcību, tad jārīkojas nevis likuma, bet… savas izpratnes robežās. Nevis jāizskaidro satrauktajiem pilsoņiem, ka aptauju veikšana pie iecirkņiem nav krimināls un ar likumu aizliegts pasākums, bet gan… jāizsauc policija, pieprasot "pārkāpējas" aizturēt…

Taču kopumā jāteic, ka 11. Saeimas vēlēšanu rezultāti nāca ar kādu ļoti iepriecinošu apjausmu. Proti, – mēs taču esam viena gudra un inteliģenta nācija, kas turklāt ļoti ātri apgūst jaunas iemaņas un zināšanas! Sakiet, kur gan vēl pasaulē ir kāda valsts, kuras tauta 20 gadu laikā (tikai!) spējusi "atkost" un parādīt durvis trim reiz valdošām, ļo-ti bezkaunīgām un arī tikpat naudīgām partijām (Latvijas ceļš, Tautas partija, arī Par Labu Latviju)!?…

Tas, kā tagad tie jaunie buki un vecie vēži tiks krāmēti pa kulītēm, ir cits jautājums. Taču pamatīgā žagaru bunte, ko ar saviem balsojumiem esam nolikuši redzamā vietā, domāju, ir iespaidīgs arguments labām pārmaiņām i politiskajā virtuvē, i valstī kopumā…