Tik šokējošu pavērsienu kā ap gadu miju, kad valdība ieviesa mājsēdi un vienubrīd pat pavisam nopietni apsvēra alkohola tirdzniecības ierobežojumus (sašutums, protams, ar ironijas pieskaņu) sen neesam piedzīvojuši. Pēc sajūtām – situācija ļoti, pat pārlieku lēnām uzlabojas, ja vērtē covid-19 saslimstības rādītājus, bet vienlaikus noris tāda kā mīcīšanās uz vietas, dažbrīd, – pat atpakaļgaitā. Pat ārkārtas situācijas noslēgums šonedēļ ar tādu nedaudz sāju piegaršu, jo saprotam taču, ka nekas jau patiesībā vēl nav beidzies. Pat ja ir iespēja, piemēram, pastāvēt rindā pie lietoto drēbju tirdzniecības punktiem vai pastaipīt un rokās pasvārstīt apakšbikses īstos apakšveļas veikalos, ne lielveikalu bezpersoniskajos atlaižu konteineros, tāpat vēl ir jāsaglabā maksimālā piesardzība, lai veikali, saloni, galu galā – skolas drošajās pašvaldībās kā atvērušās, tā ar steigu atkal neaizklapējas ciet! Ja par skolām, nelielai atkāpei: kā dzird dažu labu vecāku iesmejam, – nemaz vairs negriboties, lai šogad mācības klātienē atsākas. Sak, esot pārāk liels risks atzīmes sabojāt! Bet, ja nopietni, neskaitot psihoemocionālos uzlabojumus, ko neapšaubāmi sniedz skolotāju un bērnu tikšanās klātienē, domājams, ka itin droši var teikt, – šajā mācību gadā neko daudz vairs no zinību apcirkņiem papildus sasmelties neizdosies. Nu vismaz ne tādā līmenī, kā to normālā – ne pandēmijas situācijā – ir paredzējuši mācību satura veidotāji.

Bet par to, ka īsti negribas tā kārtīgi pa fanfarām uzbliezt ārkārtas situācijas beigās…Nav jau pamata! Kā to pierādīja pagājusī vasarā un vēl jo vairāk – ziema, vīrusam meteoroloģiskās svārstības daudz neko nekaitē. Toties cilvēku aizrautīgu sapriecāšanos, kā to pierāda situācijas attīstība arī citviet Eiropā, tas atalgo ātri un precīzi – saslimstība kāpj. Tādēļ tad, kad man kāds satiekoties vaicā, ko es par vakcināciju domāju un vai pati tai gatava, neminstinoties atbildu, ka “vien sagaidīt nevaru!” Goda vārds, reizēm būtu gatava ar uzrotītu piedurknīti pariņķot gar vakcinācijas punktiem, jo, kas zina, varbūt man paveicas un kāda deva, no kuras cits atteicies, nonāk manā augšdelmā!? Un tas nav tādēļ, ka es būtu visniknākais vakcinācijas puses karotājs un ka mani nekas tajā nebiedētu, nedarītu šaubīgu. Drīzāk tāpēc, ka citu izeju no situācijas neredzu un to piedāvāt nespēj neviens pats tā dēvētais antivakseris! Ā, nē, meloju, piedāvā gan – lai nomirstot tie, kas jau tāpat esot nāvei parādā (ar vai bez Covid-19), un tiem stiprajiem tad vairs nebūšot, par ko uztraukties. Cilvēku taču uz planētas tāpat jau daudz par daudz! Pat ja sava daļa patiesības tajā var atrasts (lai cik ciniski tas arī neizklausītos), nez vai šie sludinātāji būtu gatavi uz savas ādas, savā kopienā, ģimenē izmēģināt, piemēram, cūku mēra scenāriju, kur taču arī – izdzīvo vien stiprākais. Tāpat nedrīkst piemirst, ka konkrētajam vīrusam piemīt izcila spēja pielāgoties un, jo vairāk tas ieskrienas, jo lipīgāks kļūst. Katrā gadījumā mani – mani personīgi – tas pārliecina, ka saprātīgas risinājums šai daudz par ilgu ieilgušai situācijā, ir vienīgi un tikai vakcinācija.