Valsts svētku laiks nu reiz ir brīdis, kad gribot negribot aizdomājies par to, kas tad tev īsti pašam personīgi ir Latvija. Un tā uzreiz, ja pavisam atklāti, atbilde rokās viegli nedodas, jo…laikam jau mazliet pietrūkst tās distances… Vai tad maz dzirdēts to pieredzes stāstu, kuros tiek apgalvots, ka tā pa īstam un līdz kaulam savu zemi, tradīcijas ļaudis novērtējuši vien tad, kas kādu laiku nācies pavadīt svešumā? Tad gan, dzīvojot citu tautu vidū, gan deju kolektīvos sastājušies, gan tautiski saulgriežus sasvinējuši un turējušies kopā, lai acīmredzot nepazaudētu to… – kaut ko mazliet netveramo, kas mūs katru piesaista savai dzimtajai zemei, savai Latvijai.
Un tomēr, mazliet padomājot, ir skaidrs, ka Latvija man visvairāk saistās tieši ar māju sajūtu. Tāpat kā mājās, kur reizēm mēdz būt arī galīga nekārtība un ģimenes locekļi pa tā kā mazliet kaitina, arī valstī ar to patikšanu un satikšanu – kā brīžam. Nesen pat gadījās kaut kur sociālo tīklu dzīlēs lasīt gana asprātīgu atziņu par to, ka, redz, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju domā, ka… lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir…idioti. Protams, tas – pārspīlēti, pat ja reizēs, kad uzšvirkst asākas un kaislīgākas diskusija, kas ievērojami izkāpj ārpus pieklājības un racionalitātes rāmjiem, nevilšus tas iešaujas prātā gan. Bet kopumā? Protams, ka nav tikai tā, ka visu laiku visi vienā “laimē dej“. Tās sūrās ikdienas bieži vien ir vairāk nekā mierīgi priecīgo dienu. Bet te nu jāsaka, ka neesam jau īpaši unikāli. Cik gadījies runāt, ikdienā sūkstās un jo īpaši par savām valdībām sūdzas cilvēki-parastie teju visās valstīs, ar piebildi – tajās, kur brīvības ir gana daudz, lai par tādu žēlošanos un neapmierinātību neliktu cietumā, kā, piemēram, kaimiņos Baltkrievijā.
Paturpinot līdzībās, tāpat kā mājās un ģimenē, arī valstī kārtība un miers, protamas, neiestājas pats no sevis – kaut ko tomēr jādara katram pašam, nu, piemēram, valsts gadījumā kaut to pašu mazumiņu – jāaiziet uz vēlēšanām. Ideālā variantā, arī jāapdomā, par ko un kāpēc maz balsojam, kur bez paškritikas piešprices jau arī nekādi neiztikt…
Visbeidzot, tāpat kā ģimenē arī valstī svarīgas ir savas īpašās tradīcijas, svētki, kopā būšanas. Bet tas tāpat nenotiek pats no sevis. Svētku sajūtu jārada vai vismaz tai jāļaujas ikvienam. Pretējā gadījumā tiešām kādā brīdī var sākt likties, ka “nekas jau īsti nenotiek” – viss tāds bezkrāsains, vienaldzīgs, ne tāds, kā gribētos… Un kādu tad gribētos?…
Domāju vēl ir svarīgi tas, ko tik poētiski eleganti noformulējis dzejnieks un mūsu novadnieks Imants Ziedonis. Par to laimi, ko veido “..tādi mazi ikdienības prieki”, bet tos vispirms ir jāgrib un jāprot pamanīt, kā arī ar pateicību prieka un svētku gādātājiem – novērtēt. Novērtēt visu, kas ar labs un vērtīgs apkārt pašu mājās. Savās mājās, savā Latvijā! To no sirds arī šajā svētku reizē novēlam!
Liena Trēde un «Neatkarīgās Tukuma Ziņas»
Mūsu Latvija ir mūsu visu atbildība. Brīvība nozīmē atbildību, pirmkārt, par sevi. Otrkārt, par savu valsti: mūsu mīļo Latviju.
iespied galvu durvis izdzimtenis.
Neapsaukājies.
Un lai sentēvu Dievi ir ar mums it visur, kurp mēs ejam. Godāsim savu senču garus un viņu Dievus. Un šīs tiesības neviens okupants nevienam Latvietim nekad neatņems.