Kā viens no teju obligātajiem jautājumiem sarunās ar jauniešiem, kuri izglītojas ārpus Tēvzemes robežām, ir par to, vai viņi pēc visu veidu gudrību sasmelšanās reiz gatavojas atgriezties Latvijā. Visbiežāk atbildes tomēr ir noliedzošas.

"Vismaz pašlaik – nē!" ar mazliet tā kā vainīgiem smaidiņiem sejā saka uzrunātie. Iemesli – visdažādākie: viens izlēmis turpināt savu izglītošanos ārzemēs, cits, pat ja ne savā specialitātē, atradis gana labi algotu darbu, vēl kāds – paspējis svešā zemē novīt ģimenes ligzdiņu. Bet kā vienojošais elements visu atbildēs – vai tā būtu māksla, bizness vai zinātne – citviet tomēr iespēju kaut ko pasākt esot plašākas.
Tādēļ tikai dažiem beigu beigās tā vilkme uz Latvijas pusi ir tik spēcīga, ka racionālie apsvērumi tiek nolikti nedaudz maliņā. Tā teikt, mājas ir mājas, un viņiem griboties latviskumu kopt (Tiešām tādus pazīstu!), pat ja citiem tas liekas gana jocīgs arguments. Un šobrīd, kad mēģinām izlīst teju caur adatas aci, lai Latvijas ekonomiku un savu dzīvi kopumā nostādīt uz daudz maz stabilām sliedēm, šķiet, katrs šāds "dīvainītis" ir zelta vērtē. Kāpēc? Nu ne jau tāpēc, lai viņi – izglītotie un pasaules vēsmas sajutušie – tā uzreiz sastātos partijās un rautos pie varas, bet, lai, kaut pavisam nelielās devās, tomēr atšķaidītu te valdošo… laikam jau, provinciālismu!? Šķiet, 20 valsts pastāvēšanas gadi tomēr ir visdzīvākais apliecinājums tam, ka, dzīve katram par sevi, raujot deķīti (resursus, naudu, varu) tikai uz savu pusi un atbalstot līdzīgos "saimniekotājus", ved strupceļā. Tādēļ jābūt daudz maz izglītotam (lai saprastu, kas un kā) un pieredzējušam (lai atšķirtu labu no ļauna), lai par spīti, šķiet, jau padomijas laika sabiedrībā rūpīgi koptajām tradīcijām paceltu degunus nedaudz augstāk no tik ierastās pašlabuma siles malas. Lai Latvijā nāktu reālas pārmaiņas – vai tā būtu izglītība, medicīna, politika, māksla vai bizness -, manuprāt, ir nepieciešami tā sauktie "dīvainīši" – savas zemes un savu māju patrioti, kas saprot, ka mājās neviens saprātīgs cilvēks taču stūrus nepietaisa un mājiniekus nepiesmej…