Lai ar kā šai gadā klājies, finiša taisnē tas iegājis ar tiešām labām sajūtām un vēl labākām priekšnojautām. Nē, nē, ne jau tāpēc, ka pirms gadiem trim toreizējā un arī tagadējā premjera Dombrovska solītā gaisma tuneļa galā būtu parādījusies. Arī ne tāpēc, ka ticama cerība bijusi – kristīgi svētki pasaulē tiešām ienāks ar mieru un jaunu saprašanās māku…
Pārliecība par to, ka mums – latviešu tautai (tai, kas latviešu valodā bez mokām runā un savu dzimteni patiesi mīl) – šeit, zemē, ko par Latviju sauc, ir nākotne, nākusi pamazām, bet ar negaidītu pamatīgumu. Un lielā mērā par to parūpējušies mūsu laikraksta stāstu varoņi. Izrādās, skrupulozi līdz apsēstībai savas zemes vēsturi, gluži kā atzīstoties mīlestībā, pēta gan šī brīža Latvijas vēlēšanu sistēmas noliedzējs kandavnieks Agris Dzenis, gan rakstnieks Jānis Lejiņš. Turklāt abi meklē un, kā šķiet, arī atrod, kur tautai smelties spēku, lai izdzīvotu un nepazustu.
Tad rūķu ceļos sastaptie ļaudis, kas, neko no tā saukto trekno gadu rocības neredzējuši, tomēr godīgi dzīvo, strādā un audzina bērnus. Labus bērnus. Turklāt ne tikai audzina, bet arī mudina skoloties, jo redz viņu nākotni ne tikai pilnos vēderos, bet arī gaišās, izglītotās galvās.
Savukārt par kārtīgu cilvēku un valstsvīru cienīgu rīcību jo dienas, jo vairāk pārliecina uzņēmēji. Tie, kas prātīgi, ar apdomu, bet tomēr pārliecinoši iegulda nākotnē. Turklāt ne tikai par sevi, savu ģimeni, bet arī par savu pilsētu, ciemu, skolu, valsti un cilvēkiem domājot. Tāpēc par īpašo moto nākamajiem gadiem un Latvijas nākotnei gribētos izvēlēties nevis kāda mācītāja, politiķa vai skolotāja, bet gan veiksmīga uzņēmēja, SIA «Stiga RM» īpašnieka Andra Ramoliņa pārliecību – mums – katram, kas varam ko lietas labā darīt, ir jādomā par Latvijas bērniem, par to, lai neviens no viņiem te nejustos lieks. Lai katrs būtu savai tautai un zemei vajadzīgs!