Pagājušās nedēļas svētdienas teātru skate beidzās ar N. Gogoļa «Revidentu» kultūras nama jaunatnes teātra «Brīvā versija» izpildījumā. Šis teātris allaž māk pārsteigt, un arī šoreiz ar tēmas aktualitāti nepievīla. Tieši otrādi – šoreiz aktieri uzrunāja savu vērīgo skatītāju, vērīgo tukumnieku, liekot ar šķietamā revidenta kritisko skatu – ar smaidu un vienlaikus ironiski – palūkoties uz novadā, pilsētā notiekošo, tostarp jo īpaši ielūkoties kultūras lauciņā. Piemēram, vēlreiz palūkoties uz mūsu pašu vecā labā kultūras nama “neskarto pamatīgumu”, kā arī padomāt, ko vēlamies no kultūras kopumā. Un vai vispār ko vēlamies, vai pietiek, kā «Revidentā» – kā ir, tā ir labi. ”Kori ir – dziesmas dzied, deju kolektīvi ir – tautas dejas dej, teātri arī varētu būt, bet tādi, kas neprasa naudu…” Ar šādiem vārdiem vēlēšanās svaigi ievēlētais pilsētas priekšnieks izrādē instruēja padotos pirms revidenta atbraukšanas…

Kad smiekli pārgāja, sarosinājās pārdomas – par kultūras lomu novadā kopumā. No vienas puses, viss ir kārtībā – jo visi tiešām dzied, dejo un teātri spēlē, simtgades programmai gatavojas, pilsētas svētkus taisa un tā tālāk. No otras puses – nu ja tā godīgi paskatās, nav virsskata, nav virsvadītāja… Nu kaut vai lai aicinātu vienkopus kultūras ļaudis un līdzīgi kā pirms dažiem gadiem sportisti panāktu reālus darbus kultūras jomā. Lai arī ir solījums kultūrai atdot godu, izsludinot kultūras nama metu konkursu, tas, salīdzinot ar diviem vērienīgajiem sporta zāļu projektiem, izskatās kā vārs šļupsts vai pakluss pirmsvēlēšanu solījums, lai vismaz kaut kas būtu kultūras ailītē ierakstīts.

Taču neba tikai kultūras nama ēkā ir problēmas; līdzīgs stāsts ir par Mūzikas skolu un Mākslas skolu, kur, iespējams, drīz varēs uzstādīt šaurības rekordus. Protams, turpinot iepriekš aizsākto «Revidenta» līniju, varētu teikt, ka ir pat labi, ja radošie ļaudis tiek tā kā nedaudz knapināti, jo tikai tā rodas labākie sasniegumi. Un šim apgalvojuma ir reāls pamats – mūsējie tiešām konkursos ir apbalvoto vidū. Tikai te viena nelaime – tieši tie radošie daudz atvērtāk, dzirdīgāk un redzīgāk raugās pasaulē un, iespējams, viņiem ir grūti palikt visu šo neērtību neskartam vai pašvaldības plānu stādītāju nolemtam…

«Revidents» beidzās kā jau «Revidents» – ar paziņojumu par īstā revidenta atnākšanu. Aizkars krita, aktieri paklanījās un, izejot gaitenī, acu priekšā bija tas pats vecais kultūras nams. Vai tiešām, kā ir, tā ir labi?!