Kad pirmo reizi no kāda pagasta padomes priekšsēdētāja mutes nācās

dzirdēt nievājoši izteiktu frāzi – apmēram šādu: “Tur puķītes, lūk, aug, tur nevar būvēt, tur putni dzīvo, tos, lūk, nevar traucēt, un tāpēc cilvēks un viņa vajadzības noliktas pēdējā vietā…” Toreiz nodomāju, ka šī amatpersona ir pavirši bioloģiju skolā mācījusies, ka maz lasījusi, ka tai vienkārši nav izpratnes par procesiem dabā, ka tā neredz, kas pašlaik notiek pasaulē un tepat – mūsu mazajā Latvijā. Toreiz man šķita, ka šādi domājošs cilvēks ir tikai viens…. Taču nesen šādu frāzi, ka puķe nedrīkst kaitēt cilvēka vajadzībām, dzirdēju deputātu priekšvēlēšanu debatēs; pēc pāris dienām par to pašu izlasīju kādā «Latvijas Avīzes» intervijā, kur tā runā kāda Kurzemes novada domes priekšsēdētāja…

Sametās tā nedaudz bail – vai tiešām mums neko nenozīmē fakts, ka cilvēka darbības dēļ gandrīz pilnīgi izzudušas Latvijas violeto prīmulu – bezdelīgactiņu – pļavas, ka orhideju – Venēras kurpīti – dabā iespējams ieraudzīt tikai kaut kur dziļi Ķemeru Nacionālā parka teritorijā (faktiski to nemaz nav iespējams apskatīt, jo zināmu apsvērumu dēļ šī vieta netiek atklāta); zinātāji stāsta, ka vēl kādā vietā Matkulē šī ļoti retā puķe augot…

Un cik nav skandināts un rakstīts par izzūdošajām naktsvijolēm un dzegužpuķēm, aizvien mazāk pļavās redzam saulpurenes jeb tautā sauktās sviesta poļas, nemaz nerunājot par to, ka samazinās putnu un dzīvnieku sugas. No vietējām Latvijas augu sugām 18 ir izzudušas neatgriezeniski. Un visvairāk pie tā vainojami esam mēs – cilvēki.

Atzīšos, ka neesmu akla dažādu zaļo kustību piekritēja un sekotāja, jo uzskatu, ka dažkārt tās ir konkurentu pasūtītas, apmaksātas, ka daudzviet tik dziļi dabā jau esam iejaukušies, ka neiztikt bez saprātīga regulējuma, ko turklāt dažas zaļās kustības noliedz. Taču jāsaprot, ka tas laiks, kad cilvēks drīkstēja plosīties un visu postīt, nerēķinoties ar dabas norisēm, ir pagājis. Tāpēc, lai nezaudētu to, kas patiesi vērtīgs vēl saglabājies, izturēsimies godbijīgi gan pret puķi pļavā, gan pret visu dzīvo radību. Apzināsimies to paši un mācīsim saviem bērniem.