Šodien diena ne tāda – kā ūdens no pārplūdušas vannasistabas pa visām spraugām uzbāzīgi sevi piesaka sieviešu – vīriešu jautājums. Vajadzētu kolektīvam mantas no vienas telpas aiznest – vīriešu darbs. A kāpēc dāmas maigajās rokās pa kilogramam nevar paņemt? Nosmērēšoties, iesvīdīšot un vispār – pēc kā izskatīsies sieviete ēzeļa ādā?… Par simts punktiem izplājoties sievišķās dailes un citu mūžīgo vērtību priekšā, tomēr (ak, nelga!) ieprātojos – bet kā tad ar iepirkumu saiņiem, ceļojumu čemodāniem, netīro trauku kalniem, ko viņas ik dienas pašaizliedzīgi pārvieto? Sieviešu darbi!?
Citā situācijā piesēdu gaviļnieces sveicēju pulciņā un ieklausījos sieviešu runās: atmiņas lielākoties par to, kādās ballēs un kādos tērpos būts. Daudz sajūsmas un patiesas (vai viltotas?) sirsnības… Lūk, nodzīvoto gadu vērtības?
Un vispēdīgi izlasīju interviju ar prostitūtu, kas atzina, ka Latvijas vīrieši ir memļaki – nespējnieki darbā, laulībā un pārsteidzoši daudzi arī – gultā…
Nu ko, varu iesmaidīties dzeltenzobu smaidu un atminēties, ka bišku kaltē (dabiskais latvju vīrieša stāvoklis). Ko tad no sievu valodām secināt?… Pasarg, Dievs, no slidenās vēlmes sievieti iepazīt! Var izrādīties, ka daiļais dzimums ne no Ādama ribas, bet hormonu tabulas veidots, kur kosmosa vētras un turbulences tādas, ka iekš viena miera ar slotu pārvietoties! Nē, galvenais, lai sieviete – mājā vai pilī – vienalga, laimīga (sena āfrikāņu paruna)! Kā stāsta, sievietēm tīk smukie, humorpilnie, turīgie un viegli regulējamie. Mīļie, prinči, pusprinči un vienkāršie kranči, pieturieties pie šīm vērtībām un, iespējams, jūsu dzīve nepārtaps ellē un laime nebūs jāmeklē pie zaļā pūķa, seksīgām zaķenēm un citiem pasaku tēliem…