Ceļu sakārtošana ir tā joma, kur jebkādas izmaiņas izmaksā ļoti dārgi, vārdā vistiešākajā un pat vairākās nozīmēs. Piemēram, lai kādā krustojumā izveidotu apļveida kustību, lai uzbūvētu nogriešanās joslu, gājēju un velobraucēju celiņu, tas izmaksās simtiem tūkstošus vai pat miljonus eiro. Tomēr tieši šie un vēl citi uzlabojumi var pasargāt ko daudz dārgāku – cilvēku dzīvības. Tikai, kamēr nonākam līdz jelkādam satiksmes drošības risinājumam, paiet gadi un pat gadu desmiti… Lai atceramies autoceļu Tukums-Jelgavas un Rīga-Ventspils krustojumu tepat pie Tukuma – bija vajadzīgi daudzi gadi, kamēr tur ierīkoja apli. Tikmēr citās vietās ar tikpat intensīvu satiksmi, piemēram, Tukums-Jelgavas un Rīga-Liepaja krustojumā, apļa arvien nav, un to neierīkoja arī salīdzinoši pārbūvētajā Rīga-Ventspils posmā pie Kandavas pagrieziena. Par to, ka šajā vietā būtu nepieciešams ātruma ierobežojums un, piemēram, izbraukšanas josla Tukuma virzienā, jau esam rakstījuši, taču atbildei allaž esam saņēmuši iebildumus: ka autobusu pieturvietas dēļ šādu joslu izbūvēt nevar, bet ātruma ierobežojums… tur nemaz neesot nepieciešams. Par laimi, kā lasām sociālajos tīklos, beidzot tomēr šī zīme tur būs. Taču kopumā skatot, tas viss šķiet mazliet absurdi – ka valsts ceļu pārvaldītājs pats nezina savu autoceļu bīstamās vietās un ka vēstules par to jāraksta iedzīvotājiem, pašvaldībām, žurnālistiem… Bet kur tad priekšizpēte, kur projektētāju viedokļi, kur automašīnu uzskaite?!

Tikpat daudz reiz esam interesējušies, vai nav domāts par ceļa Tukums-Milzkalne uzlabošanu vai pārbūvi. Un atbilde vienmēr bijusi – jā, ceļa profils ir aplams, bet naudas pārbūvei nav. Bet to, ka tieši pa šo ceļu vasarā automašīnas garā rindā brauc uz un no jūras, rudeņos un pavasaros – baudīt dabu, bet ziemā – uz Milzukalnu slēpot, neviens vērā neņem un šajā laikā automašīnas neskaita…

Tieši pirms nepilniem diviem mēnešiem – oktobrī – Ministru Kabinets apstiprināja Ceļu satiksmes drošības plānu 2021.-2027. gadam. Tajā kā jau plānā ierakstīts viss tas, ko jau zinām un ko vēlamies, proti, drošus ceļus, kas nozīmē – drošus krustojumus, gājēju/velobraucēju celiņus, drošas un apgaismotas gājēju pārējas, brauktuvju nodalīšanu ar ribjoslām un barjerām, lielāku ātruma kontroli utt., kas savukārt samazinātu ceļu satiksmes negadījumu un bojāgājušo skaitu uz ceļiem. Taču turpat blakus šai labajai apņēmībai plānā minēts, ka, sakot no 1991. gada, ceļa remontdarbu deficīts ir 3,2 miljardi eiro… Un tieši tāpēc, piemēram, pie Kandavas pagrieziena nav apļa, tāpēc uz Tumi un Milzkalni nav veloceliņa un daudzviet nav barjeru. Un tās tas mūsu pusē ir, piemēram, braucot pa nule kā atjaunoto Tukums-Kuldīga ceļu, kas gabaliņu pirms Sātiem kļuvis daudz augstāks nekā iepriekš, vai uz Klapkalnciema ceļa, kur upītes “grauž” ceļa apmales, vai uz tā paša Milzkalnes ceļa… Un noteikti ir vēl citas nedrošas vietas… Tāpēc bail tā teikt, bet visi plāni, šķiet, ir tikai ķeksīša pēc pieņemti un arī tāpēc, ka… Eiropā tā prasa, bet citādi…

Arī tajā plāna sadaļā, kas paredz drošas vides uzlabojumus, nauda tiek paredzēta. Jautājums tikai, kam? Izrādās, tā jau tiek atvēlēta, piemēram, glābšanas dienestam aprīkojumam vai izglītošanai, taču iespējas atvēlēt līdzekļus reāliem darbiem, lai, piemēram, uzlabotu valsts autoceļu satiksmes drošību un pašvaldības ceļu un ielu infrastruktūru, vēl tiks vērtētas… Līdz tam, šķiet, satiksmes drošības uzlabojumus regulē pati dzīve – ja kāds iebrauc dīķī, uzliek barjeras (kā uz vecā Kandavas ceļa vai Stacijas ielā Tukumā), ja kāda vieta daudzu avāriju un tās upuru dēļ kļūst par melno punktu, to pārbūvē, un tā tālāk…