Tā kā šī ir Lieldienu gaidīšanas Klusā nedēļa, tai vairāk par visu piestāv pārdomu rindas. Un tieši šodiena – Zaļā ceturtdiena – ir tā īpašā diena, kas pirms vairāk nekā 2000 gadu aizsākusi notikumus, ko ar dažādām vēstīm saņemam arī šodien. Taču ir grūti runāt par mūžīgo un pārpasaulīgo – Bībeles notikumu sakarā, jo tas nav tikai stāsts par Jēzu, viņa atklāsmēm, nomiršanu un augšāmcelšanos. Tas ir stāsts par to, ko zinām un ko nezinām, ko šajā pasaulē saprotam un ko citā – nesaprotam, ko meklējam un ko atrodam.

Tas līdzībās varētu būt stāsts par to, ka dzīvojam blakus ļaudīm, ar kuriem sarodam cieši, cieši, bet kurus pēkšņi pazaudējam – pusvārdā, darbā – un tā arī nepagūstam izrunāt un pateikt visu, kas uz sirds. Un vienā mirklī pārņem domas par netaisnību, kas tiek nodarīta, par skumjo likteni un nesasniegtajiem uzdevumiem. Jā, mēs būtu gatavi parunāties ar Visaugstāko par to, kas ir vai nav taisnīgi un godīgi, un tā no sirds izstrīdēties savā egoismā par to, ko zinām par viņu labāk. Vai ko nezinām… Es nezinu, vai kādos brīžos jūtamies gluži kā Jēzus, taču daudzu neatbildēto jautājumu dēļ ir skaidrs, ka nezināmā ir vairāk nekā ūdeņu visās pasaules jūrās un zvaigžņu naksnīgi dzidrās debesīs…

Jā, Jēzus zināja, ka viņu nodos, un apustuļus par to pat brīdināja, taču tie viņā neieklausījās un rīkojās. No otras puses – varbūt tieši tāpēc Viņš atgriezās, lai mūžīgi mūžos nestu mūsu krustus, grēkus un nastas, lai vissmagākajos mirkļos, kad meklējam palīdzību, dotu iespēju lūgt padomu? Un tā gadu simtiem iegājies, ka grūtā brīdī ir kāds, kurš zina un saprot vairāk un redz tālāk…

Un – kas dīvaini – atbildes nereti atnāk, vārdos pat nepateiktas; tās ir nojaušamas kā vēja pūsma, kā smarža vai kā sirds trīsēšana. Un dzīve kļūst vieglāka, kā  mierinājumu un apsolījumu saņēmusi…