Paralēli pamācībām no sērijas «Anniņai nekost!» un «Pēterītim sāp, kad sit ar vilcieniņu pa galvu”, vecāki saviem bērniem cenšas iestāstīt, kuros brīžos pieklājīgi būtu teikt mazo burvju vārdiņu “Paldies!”. Kad jau šķiet, ka līdz apnikumam skandinātā mantra mazo cilvēku nu nekādi nav iespaidojusi, viņš vienā dienā, īpaši nemudināts, pēkšņi pats sāk pateikties…

Bet nu pavisam cits stāsts – par to, kā reiz, bērnībā, apgūtā sociālās pieklājības forma pārvēršas divkosīgā izdabāšanā un pazemojošā lišķībā. Jā, kā gan tas iespējams, ka vārds ‘“Paldies!”, kas tāds – viens pats – pat ar balss intonāciju grūti novedams no tam paredzētā “sirsnīgās pateicības” ceļa, reizēm tomēr iegūst verdziski kroplīgas formas? Viens no iemesliem, protams, tradīcija ”pateikt paldies” ārstiem, ierēdņiem vai policistiem, gan ne vārdiskā, bet ļoti taustāmā formā, kas cilvēciski it kā saprotams (labu taču izdarīja!), toties rada ērtu augsni situācijām, kad bez kārtīga “paldies” jeb noteikta cipara aploksnē vispār nekas uz priekšu nekustas. Šī tradīcija, šķiet, gan nedaudz gājusi mazumā. Iespējams, tas paaudžu maiņas dēļ, jo ir izauguši cilvēki, kuri kādreiz tik organisko “blatu sistēmu” īsti vairs nesaprot. Toties attīstījies jauns (vai arī kopš personības kulta laikiem labi aizmirsts) fenomens – oficiāla, ieteicams, publiska paldiesiņu dāļāšana vietējās vai vēl augstākas varas pārstāvju virzienā. “Paldies, ka uzklausījāt!”, ”Paldies, ka atbalstījāt!”, ”Paldies, ka naudu piešķīrāt!” tā un tamlīdzīgi kaut kur fonā īpaši jau budžeta dalīšanas laikā visu laiku skan, radot pavisam ačgārnu iespaidu, ka deputāti teju savus personīgos maciņus pavēruši, lai bērniņiem rotaļu laukumu iekārtotu vai koristiem tērpus uzšūtu.

Dažviet tas pacelts vēl augstākā līmenī! Piemēram, nesen sociālos tīklus apskrēja un arī redakcijā nonāca vēstulīte, kur politiķis Brigmaņa kungs no Kandavas novada (rakstīta uz domes veidlapas) saņēma atvainošanos par laikus nepateiktu “paldies”. Kompensācijai tika piedāvāti “bērnu ansambļa pakalpojumi… jebkurā laikā”. Šajā gadījumā, protams, ne tik tieša Brigmaņa kunga vaina (nez, vai viņš vispār zina par tāda ansambļa eksistenci?), ja neskaita atbalstu “deputātu kvotu” sistēmai, kas šādas, gribētos teikt, pazemojošas, teju verdziskas paldies teikšanas formas kultivē un izplata. Turklāt, kas jo ļaunāk, rada sajūtu, ka ar “paldies” vien šajā gadījumā nepietiks – vajadzēs kādreiz atmaksāt! Nu, ja nekā savādāk, tad ar savu balsi vēlēšanās jau nu noteikti…