Ir tādi gadījumi, kad tiec teju vai piespiests ieņemt noteiktu pozīciju, kaut varbūt citā situācijā, citos apstākļos būtu gatavs ja ne gluži pārņemt otras puses viedokli, tad vismaz to pieņemt kā tādu, par ko vēl būtu vērts padiskutēt. Pēdējais no uzskatāmiem piemēriem manā praksē bija it kā nevainīgi publiskajā telpā izskanējuši izteikumi par sievietes lomu sabiedrībā. Tā, kopā velkot, tas uzstādījums nolasījās šāds: ka katras sievietes primārais un vienīgais mērķis ir… dzemdēt bērnus! Bet ja nu gadījumā viņa realizējas citā dzīves jomā, piemēram, karjerā, nevis intensīvi meklē sev piemērotāko vaislas materiālu un/vai koncentrējas jau uz esošās ģimenes pavarda pieskatīšanu (lasi – vīrieša apčubināšanu), sieviete “sev melo”, ir nelaimīga un vispār – kaut kāda nepareiza. Un, pat saprotot, ka ir savienības, kas itin veiksmīgi un priecīgi dzīvo patriarhāli konservatīvajā jeb tā dēvētajā “tradicionālās ģimenes modelī” (lai kas un kāds tas arī nebūtu), šajā gadījumā pilnībā nepieņemams ir kategoriskais vispārinājums – sak, jā, tā pavisam noteikti ir un – visas tādas! Vēl jo vairāk nepieņemami, ka ar šādu vispārināšanu un norādēm, kā ”pareizi dzīvot sievietēm”, pārsvarā nodarbojas vīrieši pusmūžā ar visai neskaidru ģimenes stāvokli un nodarbošanos, ja vien par tādu neuzskatām sludināšanu sociālajos tīklos. Lai nu kā, bet, saskaroties ar šādiem ”sludinātājiem”, kaut uz brīdi, bet esi spiests kļūt par teju vai karojošu feministi, jo, pirmkārt, un galvenokārt – atsakies pieņemt, ka cilvēciskā eksistence – vienalga sievietes vai vīrieša veidolā – ir tik melnbalta un nez kādu spēku iepriekš noteikta, otrkārt, labi apzinies, kādas var būt sekas, ja šo sludinātāju idejām ļautu plūst tā pavisam brīvi…  Atliek vien paskatīties islāmiskās Irānas vai talibu Afganistānas ”laimīgās dzīves” ainiņās… Tur labi redzams, kā vienīgās pareizās dzīves sludināšana kļūst par nāvējošu bīstamu lielākajai daļai nācijas un ne tikai sievietēm…

Līdzīgi kā ar “karojošā feminisma” birku, ir tad, kad nākas piespiedu kārtā brīvprātīgi kļūsti par nievājoši iezīmētu ”zaļo”. Situācijas, kad tā gadījies, bijušas dažādas, taču pēdējā – Ķemeru nacionālā parka un tā aizsardzības plāna izstrādes kontekstā – bijusi vienkārši klasiska.

Jau vairākkārt vēstīts, ka viens no būtiskākajiem diskusiju objektiem plāna izstrādes laikā ir medības ĶNP teritorijā. Un kamēr viena puse (pamatā –ilggadēji un labi izglītoti nozares un jomas speciālisti) cenšas argumentēti skaidrot savas pozīcijas, otra, kas šajā gadījumā ir arī vistiešākie ieguvēji, vienkārši un nepastarpināti… apsaukājas. Turklāt tas, ko, kopā velkot, agresīvā puse iespējami plašākai sabiedrībai mēģina iebarot, ka vienīgie patiesie dabas zinātāji un – pat vēl vairāk, – sargātāji! – esot mednieki. (Gauži līdzīgi, kā ar tiem večiem – īstenajiem sieviešu pazinējiem, vai ne?) Bet kas ir pārējie, nu tie, kas mednieku viedoklim tomēr nepievienojas? Nu, tie jau tikai.. “mīkstie zālēdāji” un “puķīšu mīlētāji”. Un tas nekas, ka daļa apgalvojumu, kas tiek izmantota teju kā pierādījums, ir vai nu viegli apgāžami, vai vismaz pieklājīgi apšaubāmi. Nu kaut vai, piemēram, medniecības it kā tiešā ietekme uz ceļu satiksmes negadījumu statistiku. Ar putām uz lūpām tiek apgalvots, ka, kaut nedaudz ierobežojot mednieku izpausmes konkrētajā teritorijā, bojā gājušo meža zvēru, un, visticamāk, arī cietušo cilvēku skaits uz ceļa būšot neskaitāmi lielāks. Taču aktuālā statistika gan to nekādi neapstiprina. Proti, negadījumu skaits arvien ir nepiedodami liels (pērn – ap 600 gadījumu), kaut mednieku rokas līdz šim taču nav bijušas nekā sasaistītas! Tajā pašā laikā un vietā ir (tai skaitā reālu notikumu aculiecinieku) jautājums: vai tad meža dzīvnieku piebarošana un pēc tam dzīšana, lai nomedītu, arī neizraisa dzīvnieku stihisku, nekontrolējamu pārvietošanos, tostarp autoceļu virzienā?!  Jautājums, kas, ļoti iespējams, būtu vismaz pētīšanas vērts, vai ne, un tādu šajā gadījumā patiesībā ir daudz – pat pārāk daudz!

Tomēr vēl viens apstāklis, kas manuprāt, ļāvis šai situācijai nevajadzīgi eskalēties – nostādījis medniekus pret tiem, kas tomēr situāciju ĶNP redz savādāk, ir oficiālo iestāžu attieksme. Kamēr viena, piemēram, atbildīgā ministrija, atzīst, ka viedokļi ir polarizēti, bet… darīt daudz neko tur nevarot – jāļauj vien savstarpēji plēsties. Otra, kas šajā gadījumā ir Tukuma novada pašvaldība, šķiet, pavisam nekautrīgi vēl arī piemet savu pagalīti. Diemžēl – tikai vienā – mednieku ugunskurā, jo plašāk noskaidrot sabiedrības attieksmi nav pat centusies! Un tādā situācijā tīri personīgi, bet vēl jo vairāk – profesionāli, tiec teju piespiests ieņemt pozīciju, lai vismaz kaut kā nebūt tiktu pārstāvēta arī tā sabiedrības daļa, kuras varēšana vai, drīzāk jāsaka, gribēšana skaļi un neargumentēti bļaustīties, ir visai ierobežota. Un pagaidām var izteikt tikai nožēlu, ka bez jebkādas plašākas apspriešanas, bez jebkādu citu viedokļu uzklausīšanas un Tukuma domē pieņemts viens ”vispareizākais” – karojošo mednieku – viedoklis?