Tā dabā iekārtots, ka nekas nav mūžīgs, arī augusts ne – par spīti tam, ka tajā ir 31 diena. Jau nākamajā nāk septembris ar ļoti nozīmīgo pirmo datumu, kas ievada nedēļu, mēnesi un jaunu mācību gadu.

Lai arī varētu domāt, ka tais ģimenēs un pagalmos, kur nav skolā gājēju, 1. septembris nav nekāds īpašais datums, tie ir maldi. Svētku vai arī tā īpašā “skolas” sajūta piezogas ne saukta, ne aicināta, turklāt tā pārņem arī tos, kas skolas slieksni nav pārkāpuši gadiem. Jo ir vairāki nerakstīti likumi, kas liek par 1. septembri, ja nekā citādi, tad vismaz aizdomāties.

Šai dienā kā likums ir saulains laiks, liela burzma ziedu tirdziņā, ielās daudz svētku tērpos ģērbtu jaunu un ļoti jaunu ļaužu, turpat arī mammas, tēti un vecvecāki ar ziediem rokās. Tukumā šai dienā skolēnus, skolotājus un vecākus gaida pārsteigums apļos un laukumos – vakar jau no agra rīta tas bija krāsainu balonu mākonis, kas kopā ar burtiem un cipariem pēc nedaudzām stundām jau aicināja fotografēties. Un vēl šī diena iezīmē pāreju no vasaras tukšuma ielās uz aktīviem gājējiem, skrējējiem un velobraucējiem turpmākos deviņus mēnešus – arī tā var ietekmēt skolas sākumu.

Protams, šai visā ir arī neliela smeldze – lielie var klusi izrēķināt, cik daudz gadu pagājis kopš pašu skolā iešanas laika; mazajiem – satraukums par jaunu klasi un klasesbiedriem, pirmo skolotāju, nezināmiem mācību priekšmetiem un vēl citiem trakumiem – vai tērps piestāvēs un kurpes nespiedīs, vai draugu izdosies satikt un… Ir tik daudz lielu un mazu lietu un sajūtu, ko 1. septembris pārvērš par notikumu. Un, ja vēl kāds nosaka pravietiskos vārdus ”kā ies pirmajā dienā, tā ies visās pārējās”, tiešām var samulst un apreibt, ja vien tas jau nav noticis no rudens ziediem…

Bet skolā nekas nestāv uz vietas; nav nedz apsolījumu, nedz garantiju. Katra diena būs atšķirīga un katra pieredze – pamācoša. Gan lieliem, gan maziem.