Aprēķini par to, kā nu katrai dalībvalstij vai saimniekošanas jomai šīs SEG emisijas tiek noteiktas, ir visai smalki. Piemēram, tiek lēsts, ka Latvijas gadījumā ap 13% SEG emisiju varētu pieskaitīt tieši purvi – konkrēti tie, kuros vēl šobrīd notiek aktīva kūdras izstrāde vai tā tur bijusi kaut kad agrāk. Tieši tādēļ pēdējos gados arī Latvijā aktīvi un mērķtiecīgi tiek domāts, ko tad ar šādiem purviem īsti darīt – kā emisijas samazināt vai vismaz  kompensēt. Kā ar to tiek galā vienā no lielākajiem Latvijas kūdras uzņēmumiem – SIA «Laflora», maija nogalē braucām lūkot klātienē. 

Kalnciema mīlestības stāsts  

Uzņēmums ap 2000 hektāru plašā teritorijā Jelgavas novadā (lielākie objekti – Kaigu un Drabiņu purvs) darbojas jau 30 gadus. Pērn, 2025. gadā, iegūtas 118 tonnas kūdras, kas teju visa tiek eksportēta uz vairāk nekā 40 valstīm. Uzņēmumā apgrozīti 33,3 miljoni eiro, no kuriem seši samaksāti nodokļos. 

Pašas kūdras ieguves vēsture šajā reģionā gan, protams, pārsniedz trīs desmitgades un ir saistīta ar vēl kādu nozīmīgu Latvijas dabas resursu. Proti, jau 1872. gadā Džordžs Armisteds (uzņēmējs, inženieris, Rīgas pašvaldības galva) Kalnciemā ierīkoja tolaik modernāko tuneļveida māla ķieģeļu apdedzināšanas krāsni. “Tajā laikā tas bija kā starta šāviens, lai izmantotu tos māla resursus, kas šeit ir, un būtībā no tā uzbūvētu Rīgu, citas apdzīvotas vietas,” Zemgales plānošanas reģiona organizētā izbraukuma semināra laikā zināja pastāstīt  SIA «Latflora» vadītājs Uldis Ameriks. Bet šodien par kādreizējo aktīvo māla ieguvi Kalnciemā arvien liecina neskaitāmie dīķīši. Tolaik ražošanas pamatu pamats, pirmkārt, bija tas, ka brīvi pieejami blakus esošie kūdras resursi, kurus galvenokārt izmantoja cepļu kurināšanai, otrkārt, Lielupe – ūdens ceļš, pa kuru gatavā produkcija nokļuva līdz Rīgai. “Šobrīd tas skan fantastiski, bet Kalnciemā bija 11 ķieģeļu ražotnes! Lielupes baseinā – vairāk nekā simts. Savukārt Latvijas pirmās brīvvalsts laika 20. gados te tapa akciju sabiedrība ar romantisku nosaukumu. Pēc analoģijas ar «Indulis un Ārija», «Romeo un Džuljeta», Kalnciemā šis mīlestības stāsts bija…«Ķieģelis un kūdra»” 

Padomju laikā Kalnciema būvmateriālu kombināts no kūdras kā enerģijas resursa atteicās. Vēl vairāk – to pat no māla slāņa speciāli skaloja nost. Savukārt mūsdienās Latvijā iegūtās kūdras galvenā izmantotāja ir dārzkopības joma – kūdra kalpo kā substrāts, kurā tiek dēstīti stādi. Paši jomas pārstāvji, tostarp U. Ameriks neslēpj, ka, viņaprāt, tas savulaik tomēr ir bijis tuvredzīgi – atteikšanās no kūdras kā vietējas enerģijas avota. Tas, iespējams, mūs padarītu enerģētiski neatkarīgākus, lēš uzņēmuma vadītājs. Taču, lai vai kā, šobrīd tas jau ir noticis fakts un šādā veidā izmantot kūdru Eiropas Savienībā vairs nav ļauts.  

Vējenes saražo piecus procentus no nepieciešamā 

Pats uzņēmums, par to, kā tad izmantot SIA «Laflora» platības tur, kur kūdras ieguve jau notikusi, sācis domāt jau laikus; paralēli nākusi doma arī par enerģētisko neatkarību. Pirmā doma par to, ka varbūt savām vajadzībām varētu izmantot tieši vēja enerģiju, uzņēmumam radās jau 2014. gadā. Iesākumā bija paredzēts, ka varbūt te varētu būt viens vēja ģenerators tikai un vienīgi pašu patēriņam – kūdras ražošanai. Sākuši ar to, stāsta U. Ameriks, ka uzlikuši vēja mērītāju 50 metru augstumā, lai notestētu, vai to maz šajā teritorijā darīt ir vērts. Rezultātā un vienpadsmit gadus vēlāk vēja parks ir uzstādīts un tūlīt, tūlīt tik nodots ekspluatācijā. 

Par paša vēja parka parametriem vairāk pastāstīja Aleksejs Mitušovs, SIA «Laflora» vēja parka attīstītības vadītājs. Kaigu purvā, ap 100 hektāru platībā ir uzstādītas 16 «Nordex» vēja turbīnas (to veica AS «Latvernergo»), kas šobrīd ir augstākās Baltijā – līdz spārna augstākajam punktam no zemes ir 266,5 metri. Šāds turbīnu augstums tika izvēlēts, jo zemāk, kā izrādās, vēji pūš par maz. „Secinājām, – ja viena maza turbīna nestrādās, tad vairākas lielas strādās gan!”  to, kā sākotnējā iecere pārauga par tik lielu industriālo nacionāla mēroga projektu, atklāj A. Mitušovs.  “Sākumā doma likās mazliet traka, bet te nu mēs esam. Ja sākotnējā iecere paredzēja 12 turbīnas un 50 megavatus, tad tagad ir uzbūvētas 16 turbīnas ar 90 megavatu jaudu. Bet praktiski uzstādītā jauda ir pat lielāka – 108 megavati. Taču – ir nacionālā tīkla ierobežojumi – tas vairāk no mums nevar paņemt... Bet mūsu aprēķini apliecināja, ka ir izdevīgāk uzlikt lielāku jaudu, lai varētu efektīvāk ražot enerģiju arī tajos brīžos, kad ir vidējs vēja ātrums, un nav tik svarīgi tā sauktie “vēja pīķi“.” 

Kaigu purva vējeņu parks, kad tiks nodots ekspluatācijā, ik gadu saražos 350 GWh, kas ir aptuveni 5% no Latvijas šī brīža patēriņa, kas ir vērā ņemams apjoms visas valsts mērogā.      

Ar tālejošu mērķi 

Tā kā turbīnas ir apmēros grandiozas, izvēlējušies tā saukto hibrīdtehnoloģiju, poti, apakšējā torņa daļa jeb 120 metri ir betonēti, bet atlikušie 60 – no tērauda. “Klasiskie, tērauda izpildījuma torņi tādu augstumu praktiski nevar sasniegt – caurules kļūst tik resnas, ka tās nav iespējams nemaz atgādāt! Savukārt dzelzbetona daļas tika vestas pa segmentiem – pavisam kopā 528 segmenti, kas, protams, ir lielas un smagas detaļas, taču tās var pabraukt gan zem tiltiem, gan pār tiem,” būvniecības procesa nianses skaidro A. Mitušovs. Šīs konstrukcijas tapušas tieši Latvijā, Rīgā. 

Kas ir vēl viens ieguvums šādam augstumam? Turbīnas kopumā ir klusākas, jo griežas lēnāk nekā to zemākās versijas (lielā vējā ir arī mehānisms, kas tās piebremzē). Nepilnu 100 metru attālumā un aizvējā subjektīvais vērtējums jeb salīdzinājums skaņai klātienē – kā ļoti tālas vai augsti lidojošas lidmašīnas zumēšana. Un vēl. Jāņem vērā, ka izraktais purvs Zemgales līdzenumā jau ir zemāks par jūras līmeni, tāpēc vēja ķeršana jau ir gana liels izaicinājums, ko arī līdz pārvarēt lielāka auguma vēja turbīnas.   

Kopumā parkā, kā atklāj attīstītāji, ieguldīti aptuveni 180 miljoni eiro. Taču, kas būtiski, netiek plānots “sēdēt uz lauriem”. Lai perspektīvā šī investīcija atmaksātos un nebūtu jāpaļaujas uz elektrības cenu svārstībām, Kaigu purvā plānots turpināt attīstīt industriālo zonu. Iecerēts, ka saražoto elektrību varētu izmantot, piemēram, ūdeņraža ražošanā, kā arī turbīnu pakājē iecerēts būvēt lielas stādu siltumnīcas, attīstīt inovāciju centrus, izvietot datu centrus un tamlīdzīgi. Tas, kā tiek lēsts, ļaus kompensēt kūdras ieguves un pārstrādes radītās SEG emisijas, kā arī piesaistīt aprites ekonomikas un augstas pievienotās vērtības uzņēmumus, ļaujot tiem attīstīt ražošanu klimatneitrāli.   

Kad daba pasaka priekšā 

Lai arī vēja parks bez šaubām ir izmēros un visādi citādi iespaidīgākais veids, kā izstrādātām purvu teritorijām iedvest jaunu dzīvību, tas nebūt nav viss, kas notiek SIA «Laflora» plašajā teritorijā. Kā pats uzņēmums, tā arī zinātnieki tur izmēģina, kas tad labs un kādā veidā te varētu augt. Vārda tiešajā nozīmē – tiek eksperimentēts. 

Nu, piemēram, kā stāsta Ilze Ozola, Ezeru un purvu izpētes centra eksperte, pēc citu valstu parauga mēģinājuši izstrādātajā purvā stādīt sfangu sūnas. Tomēr mitruma svārstības izvēlētajā teritorijā izrādījušās gana iespaidīgas un, ja kāds sūnu īpaši nepieskata, tā tomēr nīkuļo un padodas. “Ja paskatās, ka apkārtnē aug vilkvāles un niedres, pats purvs jau saka, ka, ”Atvainojiet, tā tiek izjaukta mana kārtība!” Ieaugas viss kas cits, tikai... ne sūnas,” – vienā no paraugteritorijām uzskatāmi demonstrē eksperte. Līdzīgi gājis arī ar kalmju ieaudzēšanu, kur atkal bijis stāsts par to, ka “cilvēks grib, bet daba – negrib!”. Tomēr palēnām, pamazām purvā dažādas sugas atgriežas, tostarp ar laiku tās būs jau arī minētās sūnas, kas, kā uzsver I. Ozola, uzvarot vienmēr! Paralēli tiek stādītas un pētītas arī skalbes, brūklenes, virši, vaivariņi un citi purviem raksturīgi iemītnieki. 

Aug, bet ar piešprici

Tomēr pirms visa cita, uzsver U. Ameriks, purvs  kādreiz ir bijis mežs (pirms gadiem….3000), un arī mežu, vismaz noteiktās zonās, šajā purvā cenšas atkal atjaunot. Būtiski, ka tas tiek darīts ne tikai tādēļ, lai, piemēram, meža zvēriem būtu vienkāršāka pārvietošanās no vienas mežainas teritorijas uz otru – lai būtu tā sauktais ekoloģiskais koridors, bet arī pavisam saimnieciskos nolūkos, proti, paredzot, ka reiz ieguldītais uzņēmumam arī atmaksāsies. Kā demonstrēja Inārs Dreimanis, SIA «Laflora» izpilddirektors, gala izvēle nosliekusies par labu priežu stādījumiem, kas šobrīd plešas aptuveni 28 hektāru platība. Vēl 10 hektāros pēta, kā un vai mežs purvā atgriežas dabiskā ceļā – no blakus teritorijām. “Kā uzņēmums esam īpašs ar to, kas sākamies purvā, bet ejam cauri visam zemes apsaimniekošanas ciklam [..] Uz rekultivācijas, revitalizācijas procesu skatāmies nedaudz savādāk – neuztveram to kā vienkārši purva appludināšanu, apzaļumošanu vai apstādīšanu ar kokiem. Vērtējam, pirmkārt, no ekonomiskā viedokļa un tā, ka zemei savam īpašniekam ir jānes arī kaut kāds labums. Tad skatāmies arī uz vides aspektiem un pēdējā laikā mēģinām likt klāt arī ainavisko aspektu. Kopumā skatāmies plašākā mērogā,” skaidro izpilddirektors.    

Priedes stādīt sākuši 2019. gadā, bet, vēl pirms izlēmuši par konkrētu sugu nākotnes mežam, purvā īstenots pētniecisks projekts «Life restore», kura ietvaros tad arī izmēģināts, kas strādā jeb kas un kā aug labāk. Ar dažiem no secinājumiem klātienē iepazīstināja viena no projektā iesaistītajām pētniecēm, Dagnija Lazdiņa, kas ir vadošā zinātniece mežzinātnes institūtā «Silava». Viņa nodemonstrēja, kā aug dažādu sugu koki – priede, bērzs, melnalksnis, papele dažādas „aprūpes” apstākļos. Tāpat kā mazāka izmēra augiem, arī kokiem viens no izaicinājumiem ir ūdens līmeņa svārstības purvā, tāpat – barības vielu piesaiste. Eksperimenti uzskatāmi parādījuši, ka labāk tas strādā jeb koki aug tur, kur gluži viss netiek atstāts pašplūsmā, proti, tur, kur teritorijā tiek izkaisīts mazliet vairāk nekā piecas tonnas koksnes pelnu. “Pirmajos piecos gados bija sajūta, ka pietiek arī ar piecām tonnām un ka 15 jau ir par daudz. Secinājām, ka var mazliet vairāk nekā piecas, bet 15 tiešām jau par daudz. Un, ja nedarām neko, – tad gan ir švaki,” rezumē D. Lazdiņa. Proti, nedarot neko, purvā varbūt var izaudzēt koku šķeldai, biomasai, bet, ja vajag ”smukus stumbrus”, tomēr kokiem jāpiepalīdz. Potenciāls noteikti ir, bet nākotnes purvu apstādītājiem jāņem vērā, ka vispirms noteikti būs jāpastrādā, tostarp sagatavojot augsni koku stādiem, ar cerību, ka nākotnē tas atmaksāsies. 

Ogulāji ogulāju galā 

Uzņēmuma «Laflora» koku stādījumos ir zonas, kur, kā paši atzīst, ir kļūdījušies un, iespējams, visu kādā brīdī būs jāsāk no jauna, proti, kokus jāpārstāda. Tas ir teju kā nebeidzams eksperiments. Un līdzīgi sokas arī kādam citam izstrādātā purva teritorijā strādājošam uzņēmumam – SIA «Arosa-R», kas strādā aptuveni 100 hektāros un jau kopš 2001. gada audzē lielogu krūmmellenes. Kaut pieredze ir ilggadēja, uzņēmumam arvien nākas pierīvēties purva apstākļiem, īpaši temperatūru svārstībām, jo augs ne pārāk mīl auksta ziemas, kāda bijusi arī pagājušajā gadā, kad termometra stabiņš vietām noslīdējis zem grādiem -20°C. Kā stāsta uzņēmuma pārstāvji, cerot, ka, pateicoties jaunajam vēja parkam, kaut par pāris grādiem, tomēr temperatūra vairs varētu nebūt tik skarba, kā tas dažkārt mēdzot šajā purvā būt. Atsevišķos gadījumos, tiek lēsts, ka tas varētu līdzēt. 

 Dominējošās šķirnes stādījumos ir `Blue Ray`, `Patriot`, `Blue Gold`, `Toro`, `Blue Crop` un `Duke`, bet izmēģinot arī citas. Neskaitot dabas untumus, izaicinājums saimniecībā ir arī darba spēks, īpaši ogu lasīšanas periodos, jo ogas var vākt tikai tad, kad tās ir sausas (pēc rīta rasas vai lietus nožūšanas), un vietējiem potenciālajiem strādniekiem tāda nenoteiktība neesot pa prātam. Tad nu piesaistot viesstrādniekus, piemēra, no Ukrainas, kas ogu vākšanas intensīvajās nedēļās (agrās šķirnes ražo jūlijā, vēlās – līdz septembra vidum) dzīvo uz vietas. Bet tāpat melleņu stādījumos ir iespējama arī ogu pašlasīšana, tiek tirgoti stādi un ražota melleņu sula. Lai nu dažbrīd izaicinošs, bet šis nu ir vēl viens veids, kā saimniekot izstrādātā purvā. 

Arī…kultūrvieta 

Lai arī pavisam negaidīti, bet uzņēmums «Laflora» apliecina, ka izstrādātam purvam var būt sava vieta arī mākslā un kultūrā. Atzīmējot SIA «Laflora» 25. dzimšanas dienu, Drabiņu purvā, kur arvien vēl notiek aktīva kūdras ieguve, sadarbībā ar starptautiski atzītu dabas mākslinieku Jāni Gutānu-Grasi savulaik tapa vides objekts – amfiteātris «Saulgrieži». Kā iecerējis pats autors, uz to var palūkoties no dažādiem skatupunktiem. Proti, no augšas redzami četri regulāri gredzeni, kas simbolizē gadalaikus. Amfiteātra ieeja ir vērsta uz rietumiem, caur kuru vasaras saulgriežos var vērot saules rietu, bet, ienākot objektā, priekšā ir  simbolisks labirints, kura centrā atrodas no tūkstošgadīgu purva koku saknēm veidota saules skulptūra. Kā atklāja SIA «Laflora» pārstāve Anda Zakenfelde, amfiteātrī ir jau norisinājušies vairāki neliela formāta mūzikas pasākumi un kopumā – tas ir viens no objektiem, ko viesi labprāt apmeklē. Bet nu tāpat, īpaši jau pēdējā laikā, protams, ir vēlme un interese klātienē lūkot jauno vēja parku. (Par iespējām doties ekskursijā, tostarp skolēnu grupām, interesēties uzņēmumā. – Red.)  

***

17. jūnijā būs Zemgales plānošanas reģiona rīkotais cikla noslēdzošais seminārs Pirmsrundālē, Bauskas novada. Reģistrācija – līdz 10. jūnijam.