– Kāds bija iesākums?

– Savā zivsaimniecībā izmantojam nokrišņu ūdeni, jo dīķos neietek ne upes, ne upītes, ne strauti. Iztiekam ar to, kas tiek savākts pavasarī ar sniega ūdeņiem. Vēlamies audzēt zivis lielā blīvumā, tāpēc ūdens kvalitātes jautājums ir ļoti aktuāls. Izmēģinājām visu, kas mums bija iespējams, bet atsevišķos dīķos skābekļa piesātinājums bija tikai 2 mg/l un mazāk. Audzējot zivis virs 200 kg/ha, tās ir jāpiebaro. Jo vairāk zivju, jo vairāk tās ēd un vairāk nāk izdalījumu, kas kādā brīdī jau kritiski pasliktina ūdens kvalitāti. Parasti tad redzam, ka zivis sāk slāpt un, kā saka, pīpēt. Tas nozīmē, ka ūdenī nav skābekļa, bet tas lielā mērā samazinās arī tāpēc, ka tur ir biogēns, kurš patērē skābekli. Zivis vasarā īpašā karstumā sāk nobeigties. Un ne tikai foreles, kas ir prasīgākas pret vides kvalitāti un kurām svarīga arī temperatūra. Karpai pārsilis ūdens nav problēma, taču tās slāpst, ja skābeklis ir zem minimuma – mazāk par diviem miligramiem. Meklējām risinājumu un nonācām pie šīs mikroaļģes. ‘Hlorella vulgaris’, ielaista dīķī, pateicoties hlorofilam, būtiski efektīvāk par citiem ūdens augiem absorbē tur esošos biogēnus un oglekļa dioksīdu (CO₂), līdz ar to ūdenī tiek izdalīts liels daudzums molekulārā skābekļa, kas padara būtiski labākus dzīves un augšanas apstākļus zivīm. Tas bija labs risinājums – piesārņojums faktiski tiek padarīts par resursu. 

– Ko parasti dara zivsaimnieki, lai nodrošinātu skābekli dīķos?

– Zivsaimniecībās un arī privātiem dīķu turētājiem pirmais glābiņš parasti ir membrānas kompresori, kas pūš burbuļus ūdenī kā lielā akvārijā. Taču tur darbojas fizikas likums: jo siltāks ir ūdens, jo mazāk šķīst skābeklis. Pie 25 līdz 30 grādiem kompresoru efektivitāte maza, ja ūdens vēl ir piesārņots un biezs. Ir dažādas aerācijas metodes, profesionālas ierīces, kas ūdeni daudz jaudīgāk uzkuļ un samaisa. Attiecīgi arī krietni vairāk elektrības patērē – lielāks efekts nekā no membrānu kompresoriem, bet lielākas arī izmaksas. Efektivitāti rada šīs mikroaļģes īpašības un lietojums zivju audzēšanai, proti, veiksmīgā sadarbībā starp cilvēku un dabu. Piepildām dīķi ar skābekli līdz maksimumam, bet tas daudzums, kas nespēj izšķīst, izdalās gaisā – līdzīgi kā no kokiem. Tādā veidā mēs dodam labumu arī dabai, ne tikai patērējam, jo ūdens no dīķiem nonāk apkārtējā vidē, ar notekūdeņiem aizplūst uz jūru.

– Tomēr sākumā neticējāt.

– Jā, bija minstināšanās, jo līdz tam neko nezinājām. Tas bija eksperiments – ielaist dīķī vēl kaut kādu nezināmo, kurā jau tāpat ir aļģes. Pavasarī, kad ūdens ir auksts, temperatūra grādu vai trīs virs nulles, un vēl kāds virsavotiņš ir, kas dīķi svaigi piepilda, tad skābekļa piesātinājums 12 mg/l nav nekas neparasts. Šaubījos, jo tādu piesātinājumu vasarās pie +30 grādiem nav bijis iespējams panākt, īpaši pēdējās karstajās sezonās, turot dīķos lielu zivju blīvumu. Vissvarīgākais faktors audzēšanā ir ūdens kvalitāte, un redzamākais piemērotības rādītājs ir tieši skābeklis. Tā klātbūtnē notiek visi fizioloģiskie procesi zivs organismā. Sākumā domāju: ja karpu dīķī vasarā pie ūdens temperatūras +25 līdz +28 grādi skābeklis noturēsies 6–7 mg/l robežās, jau tas būs sasniegums. Mikroaļģi ielaidu divos karpu un vienā foreļu dīķī tieši karstuma vilnī, kas 2021. gadā bija diezgan ekstrēms, un ūdens uzsila līdz +30. Pārsteigums bija, kad pēc nedēļas, mērot skābekli, oksimetrs rādīja 10–12 mg/l! Pārējos bija kā parasti 3–4 mg/l. Visos nelaidu, lai būtu, kur peldēties. Runājot par peldi, tagad varu teikt, ka šādas mikroaļģu vannas ir ekskluzīvas, ko spa hoteļi var par dārgu naudu piedāvāt. Šajā mikroaļģē ir proteīni, biostimulatori un citas labas vielas cilvēka veselībai.

– Kur šo mikroaļģi var iegūt?

– Hidroekologi atzinuši, ka hlorella ir Latvijas dabā sastopama, taču ļoti mazās koncentrācijās, jo skarbos dabiskos apstākļos tai grūtāk izdzīvot nekā mākslīgos. Zooplanktons šo mikroaļģi apēd vispirms, jo tā ir garšīgākā. Mēs savā saimniecībā paši mākslīgi audzējam un pavairojam speciālās iekārtās. Dīķos ielaižam atkārtoti, jo arī zooplanktons vairojas. Ar šīs mikroaļģes palīdzību izaudzēto zivju rekords mums līdz šim bijis piecas tonnas uz hektāra, bet vienā no sadarbības partneru saimniecībām – pat astoņas. Latvijas akvakultūrā tas ir liels cipars. Protams, svarīgi vēl arī citi faktori, tomēr pārsvarā saimniecības izaudzē 300–500 kg/ha, virs tonnas izdodas reti. Dīķis akumulē apkārtējo teritoriju ūdeni, tai skaitā no lauksaimniecības zemēm. Ja tajās pārmēslots vai mēslots laikā, kad uznāk stiprs lietus, noskalotais ūdens satek grāvjos un aizplūst tālāk, arī jūrā nonāk. Tāpat ar lietusgāzēm mēslojums nonāk dīķos, tādēļ zivaudzētāji bieži cieš no lauksaimniecības. Labākajā gadījumā, ja vien nesākas zivju bojāeja, dīķis aizaug. 

– Vai Latvijas zivsaimniecībās šī metode kļūst populāra?

– Ir vairākas saimniecības, ar kurām sadarbojamies ne vairs pirmo gadu. Lielie akvakultūras uzņēmumi nav īpaši ieinteresēti, un tam ir savi iemesli. Mazās saimniecības parasti ir elastīgākas – ātrāk var pielāgoties, pārkārtoties. Bet lielie kuģi lēnāk griežas. Liela interese ir no saimniecībām, kam pie mājas ir viens dīķis, kurā gan zivis audzē, gan cilvēki peldas. Tie, kam ir ap 500 hektāru, nepievērš tik lielu uzmanību kā tie, kam tas ir vienīgais dīķis. Latvijas Vēžu un zivju audzētāju asociācijā ir izveidots jauns biedra statuss tieši mazajiem zivsaimniekiem iesācējiem, atbalstot ideju piemājas dīķī izaudzēt zivis pašpatēriņam. Tāpat kā kartupeļus savā mazdārziņā. 

Foto nosaukums: Raivis Apsītis

“Mikroaļģe hlorella dabiskajos ūdeņos ir vismaz uz puses no mūsu planētas, tai skaitā arī Latvijas ūdeņos. Tās īpašības dīķos zivju audzēšanā ir veiksmīga sadarbība starp cilvēku un dabu,” atzīst zivsaimniecības eksperts un zivkopis Raivis Apsītis.