Ainava mainījusies

Pirms 21 gada šurp no Nīderlandes atveda pirmos lielos zālēdājus, astoņpadsmit savvaļas zirgu pēctečus, lai tie te pildītu savu misiju – dzīvotu, vairotos, ganītos Papes ezera krasta krūmos, brikšņos un kādreiz kultivētās ganībās. Kāpēc? Lai šeit atjaunotos palieņu pļavas, lai atgrieztos floras un faunas daudzveidība. Tā sākās Papes dabas parka veidošana. Dabas parku nodibināja piecus gadus vēlāk. Pēc vairākiem gadiem zirgu ganāmpulku papildināja arī taurgovis. Parks aizņem apmēram 10 tūkstošus hektāru ezera un tā apkārtnes teritorijas. Vairāk nekā pusē parka ir aizsargājamie biotopi, pavisam 22 dažādi Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamie biotopi, no tiem 14 – Latvijā īpaši aizsargājami biotopi.

Kopš te valda lielie ievestie savvaļas zālēdāji, zirgi un tauri, ainava ir mainījusies. Brušvītu pļavās ezera malā vairs nav niedru, rāda un stāsta Papes dabas parka reindžers, vienlaikus gids un projektu vadītājs Ints Mednis. Krastā noganīto niedru vietā izaugušas plašas purva miršu audzes. Sīkais, rūgteni smaržojošais krūmiņš, saukts arī par balzamkārklu, ir viena no vēsturiskajām Rīgas balzama sastāvdaļām, bet tagad – reti sastopams un aizsargājams, nabadzīgu, applūstošu augšņu augs, govīm un zirgiem negaršo. Niedres lopi noēduši, un balzamkārkliņš, ieraudzījis gaismu, nu vareni sazēlis. Krasta klajums ļauj atsperties vējam, viļņoties ūdenim. Tā šeit, Brušvītos, izveidojusies vienīgā vieta Papes ezerā ar attīrījušos, smilšainu ezera krastu. I. Mednis to sauc par dzīvnieku pludmali, bet arī cilvēki šeit peldoties. Drīzāk droši vien plunčājas, jo ūdens ir sekls. Kontrasts ir ezera pretējais krasts, kur paveras augsta niedrāja siena, krasts staigns un dūņains.

“Kad sākām darboties, te bija liela zāle, pļavu augu sugas. Šeit bija Brušvītu ciems ar divpadsmit mājām. Augsne nabadzīga, ciems nebija bagāts – ļaudis ganīja lopus, gāja ezerā, ķēra zivis, dzīvoja pieticīgi. Padomju laikos pāri gāja meliorācija, daudzas mājas nojauca, sacēla jaunas Kalnišķos, cilvēki pārgāja uz ciematu. Kā jau toreiz, kad bija tā politika neļaut dzīvot viensētās, jo tad nevar cilvēkus izkontrolēt. Neļāva turēt vairāk par vienu govi, bet, lai to izturētu, visas grāvmales bija izpļautas. Jauniešiem tāda dzīve nebija interesanta, un viss beidzās. Te var redzēt – pļavā gar krastu uzbērts izdedžu dambis, līdzīgi kā Liepājas ezerā. Šī zeme tajos laikos bija “Sarkanā metalurga” palīgsaimniecība,” stāsta I. Mednis. Tagad ciema vairs nav. Palīgsaimniecības arī sen vairs nav. Palikuši vien māju pamati, akmeņi, atliekas no kādas akas. Sirmas, ķērpjiem apaugušas ābeles un bumbieres savos zaros tur sīksīkus auglīšus. Vairāki diži ozoli un liepas liek domāt, ka tos reiz saimnieki stādījuši jaunlaulāto vai dēlu un meitu godam.

Parka pārstāvis norāda, ka intensīva lauksaimniecība diez vai šeit sanāktu, tādas te nekad nav bijis. Augsnes auglīgā virskārta pavisam plāna, apakšā smilts. Ezera palieņu pļavas ir applūstošas no rudens līdz pavasarim. Ļaudis senāk sienu sakrāvuši uz koka platformām un, kad ziemā uzsalis ledus, veduši mājās. Arī padomju laikos te lauki apsaimniekoti tikai daļēji. Pļavas ciņainas. Šajā krastā ir daudz mazu un lielu, un pavisam lielu akmeņu, pļaujams ar rokas instrumentiem. I. Mednis mūs aizved pie maz zināma Batukšču dižakmeņa, kura virs zemes izceltā piere ir apmēram četru metru diametrā.

Mēs parku apmeklējam septembra sākumā, taču vislabākais laiks apskatīt pļavas ir maijs un jūnijs, kad flora un fauna ir pilna atmodas, dzīvības enerģijas, skaņas pilnas dzīvotgribas, saziedējušas puķes, starp kurām ir daudz aizsargājamu augu, var izstaigāt orhideju taku. Gaiss tad spēcīgi smaržo, visapkārt trokšņo milzums putnu, dzīvojas simtiem zosu, pīļu, dzērvju. Dzīvnieku un putnu novērošanai vislabākais laiks ir pirms saullēkta un pēc saulrieta, saka I. Mednis. Kaislīgākie augu un dzīvnieku vērotāji gan mēdz būt ārzemnieki, kuri novērtē šejienes dabas neskartību vai mazskartību, kādu attīstītajās Eiropas valstīs vairs nav.

Mēs novērojam gaisā lidināmies jūras ērgli. Ūdensmalā domīgs stāv baltais gārnis. Kāda iztraucēts, gaisā paceļas lauku baložu bars.

“Paņemiet traktorus!”

Reindžers dzirdējis rosinājumus – sak, paņemiet traktorus, četras reizes gadā nopļaujiet! Bet te nevajag ainavu, kādu cilvēks izdomājis, vajag tādu, kāda tā dabiski atjaunosies pati, viņš stāsta. Arī lielo zālēdāju nedrīkst būt par daudz – pļavas ganāmas ekstensīvi, šeit ne zirgi, ne govis nav lauksaimniecības instruments, savvaļas lopi Papes dabas parka pļavās dzīvo savu dabisko dzīvi no piedzimšanas līdz nāvei. Rēķinot, ka uz trim hektāriem ar vienu lielo zālēdāju ir gana. “Viņus izmantojam tikai tāpēc, ka teritorijas noganīšana rada vidi citiem dzīvniekiem un augiem. Viņi ganās un paši sevi uztur. Svarīgi, lai nav viss pliks noganīts, tad būtu jāpiebaro un mēs paliktu par lauksaimniekiem, nevis par dabas aizsardzības organizāciju.”

Vai vīzija par pļavu atjaunošanos ir piepildījusies? “Lielā mērā, jā,” atbild I. Mednis. “Rakstām dažādus projektus, lai varētu īstenot savas idejas par palieņu pļavu atjaunošanu. Bet jau tagad mums ir ko rādīt, un varam salīdzināt, kā tās izmaiņas ainavā ir notikušas. Dabā tas nenotiek ātri. Sākumā bija doma, ka esam pašpietiekama sistēma. Dzīvnieki ganās, tūristi brauc ekskursijās, vietējie iedzīvotāji sniedz tūristiem pakalpojumus. Tomēr mēs Latvijā neesam tie, kas nosaka spēles noteikumus. Ir valsts un pašvaldības likumi un noteikumi, kas ieliek mūs rāmjos, ir visādas dzīvnieku uzturēšanas prasības un savi likumi apsaimniekošanai. Bet joprojām mums ir iemesls turpināt. Tā nebūs, ka dzīvniekiem nevajadzēs uzraudzību. Aploka žogi jāuzrauga pastāvīgi. Laiku, resursus, kapacitāti vajadzēs. Bet bijām pirmie, kas ar lielajiem zālēdājiem sākām nodarboties, daudziem Latvijā un ārzemēs esam parādījuši, ko darām, un mūsu idejas pārņem. Daudzviet Latvijā tagad ganās govis un zirgi, tā tiek apsaimniekotas tās teritorijas, ko citādi būtu ļoti grūti un dārgi uzturēt. Redziet, akmeņi, ar traktoriem izpļaut būtu grūti, ir mitrs un slapjš.”

Baltalkšņi un ūdeles

Zirgiem un govīm pļavas attīrīt no krūmājiem palīdz arī cilvēki, izcērtot baltalkšņus. Bet notiek arī neparedzētais: alkšņi ataug ļoti ātri. Ar baltalkšņu atvasēm droši vien nāksies cīkstēties atkal un atkal. Papes dabas parks, kuru apsaimnieko Pasaules dabas fonds, vairākkārt izmantojis Latvijas Vides aizsardzības fonda piešķirtos līdzekļus palieņu pļavu un biotopu uzturēšanai ezerā un tā piekrastē, tas attīra krastu no krūmājiem un pļauj piekrastes pļavas, arī ūdensaugus Papes ezerā. Tomēr tie ir tikai desmiti hektāru no tūkstošiem. Var secināt, ka lielākajā daļā teritorijas biotopu atjaunošanu paveic liellopi.

Dabas parku izveidojot, nebija gaidīts, ka te iedzīvosies arī invazīvo Amerikas ūdeļu eksemplāri. Šīs ūdeles viegli vairojas un ir tik negantas – nokož nomedītos putnus neatkarīgi no tā, vai grib ēst vai ne. Atjaunotajās pļavās parādās lieliskas vietas daudziem uz zemes ligzdojošiem un aizsargājamiem putniem. Bet nu tiem uzradies slepkavnieks – ūdele. Dabas parkā laiku pa laikam mēģina ūdeles izķert ar slazdiem. “Šis nav vienkāršs darbs,” I. Mednis domīgi saka, “ja ūdeles savairosies, tad kāda jēga radīt vilinošas vietas reto putnu ligzdošanai.”

Uzziņai

Papes dabas parkā 5664 hektāru platībā ir pavisam 22 Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamie biotopi.

Avots: Papes dabas parka aizsardzības plāns