Tieši par šo īpašo, tāpat kā par aktuālajiem izaicinājumiem vairāk pastāstīja parka darbiniece Agnese Balandiņa. Ikdienā, ja vien nav dabā, viņu var sastapt «Meža mājā» Ķemeros. Bet oficiāli viņas darbu šobrīd raksturo garumgarš nosaukums – Dabas aizsardzības pārvaldes Komunikācijas un dabas izglītības departamenta Dabas izglītības un tūrisma nodaļas Vecākā dabas izglītības speciāliste. 

Tik slapji, kā nekur   

Ķemeru nacionālais parks jeb ĶNP, pirmkārt, ir vistuvāk Rīgai – iekortelējies Latvijas kartē teju pašā viducī, iestiepjoties dažādu novadu un pat pilsētu teritorijā. Otrkārt, uzver A. Balandiņa, to ne bez pamata mēdz dēvēt par Mitrāju karalisti. Mitrāju te ir daudz un, kas vēl svarīgāk jeb īpašāk, – tie ir tik dažādi!    

– Viss tas slapjais, kas Latvijas dabā ir atrodams, koncentrētā veidā ir tieši ĶNP. Tāds kārtīgs slapjais parks! Protams, ka ir jau, piemēram, Teiču vai Pelečāres purvi, kas ir izteiktas augsto purvu teritorijas. Bet ĶNP tajā pašā laikā ir visu veidu purvi – gan augstie, gan zemie, gan pārejas purvi, tāpat te ir arī upes, ezeri un pat daļa jūras piekrastes – vislielākā mitrāju daudzveidība, koncentrācija vienuviet, kas nav raksturīgi citām parku teritorijām. Un tas savukārt ir priekšnoteikums dabas daudzveidībai, īpaši jau floras jeb augu valsts ziņā, kam cieši seko arīdzan dzīvnieku valsts. Tās abas mēdz būt arī ļoti specifiskas, ļoti prasīgas un visādā ziņā īpašas. Parka bioloģiskā daudzveidība ir teju vai neiedomājama! Ne velti šo mēdz uzskatīt par tādu kā biologu paradīzi, un pie mums tiek regulāri rīkoti zinātnieku semināri. Te atradīs un klātienē varēsiet skatīt dažādas retas sūnas, ķērpjus, retus, specifiski tikai ar mitrājiem saistītus augus. 

Tikpat īpaši ir mūsu meži, jo parkā ir teritorijas jeb daļas, kurās ļoti sen nav notikusi nekāda saimnieciskā darbība. Tie ir meži ar visām kritalām, kas dažkārt cilvēkiem varbūt arī nepatīk, bet tāpat ir īpašas dzīvotnes un daļa šīs bioloģiskās daudzveidības. Iespējams, te arī savā ziņā par labu nospēlējis tas, ka esam tik tuvu Rīgai un ka lielākoties tie ir applūstoši meži, kas no saimnieciskā viedokļa tos liek uzskatīt par mazāk vērtīgiem. Kā arī līdz kokiem būtu grūtāk un dārgāk nokļūt, atšķirībā, piemēram, no tāda sausa priežu meža. Tieši tādēļ, visticamāk, jau vēsturiski te mežus ir izdevies saglabāt, kas kopā ar mitrājiem arī ir tā parka lielākā vērtība. 

Kur vienam labi, otram…

Taču dažkārt, piekrīt A. Balandiņa, ir tā, ka tas, par ko priecājas zinātnieki un eksperti, divkājainajiem ĶNP iedzīvotājiem jeb cilvēkiem tik īpašs pašiem nemaz nešķiet. Viņi ir pieraduši to visu redzēt un koncentrētā veidā baudīt ikdienu. Kā piemēru viņa min kaut vai Lapmežciema pagastu un tā teritorijā esošā lagūnas tipa ezera – Kaņiera – apkārtni.

– Viens no piemēriem ir tāds augs kā dižā aslape (Cladium mariscus). Pati par sevi tā varbūt ir neizteiksmīga zāle, ar ko pilns viss Kaņiera ezers. Tā labi redzama pat no ceļa, braucot gar ezeru. Taču Latvijā tā patiesībā aug tikai un vienīgi dažos piejūras ezeros – tā ir reti sastopama, kas vietējiem iedzīvotājiem reizēm šķiet pat neticami. Un par to daudz stāstām, rādām, tostarp ikgadējās Dabas aizsardzības pārvaldes rīkotajās «Zaļajās pēcpusdienās». 

Tāpat ĶNP var lepoties ar to, ka mums ir daudz apodziņu (Glaucidium passerinum), kas ir tās mazās pūcītes. (Šī Gada putns. – Red.) Parks ir nozīmīga viņu dzīvotne jeb ligzdošanas vieta. 

Jā, protams, ir mums arī jūras ērglis (Haliaeetus albicilla).  Te gan ar piebildi, ka šobrīd Latvijā kopumā šī suga jūtas salīdzinoši labi. Būtu priecīgi, piemēram, ja varētu palepoties ar ligzdojošiem melnajiem stārķiem, tašu īsti to šobrīd nevaram, un lielā mērā arī jau minētā jūras ērgļa dēļ, jo tas ir kaimiņš, ar ko īsti stārķis nevar sadzīvot – tas atnāk un viņu apēd! Bet nu dabā jau tas tā jebkurā gadījumā ir – viss ar visu ir pat apbrīnojami cieši  saistīts. 

Laikā, kad lasa vien virsrakstus

Dabas parkā ir vēl daudz visādā ziņā sargājamu sugu un īpašu dzīvotņu. Aizsargājamo augu saraksts vien iestiepjas teju simtā, un pazemē jeb zem purviem arvien veidojas sērūdeņu minerālūdens, kas  jau 19. gadsimtā bija vistiešākais iemesls, lai Ķemeros taptu populārs kūrorts, kurā ļaudis mērcējās dūņu vannās un uzlaboja savu veselību. Vai šobrīd cilvēki ir kļuvuši zinošāki par to, ar ko tad ĶNP ir tik īpašs? A. Balandiņa savā ikdienā var izšķirt pat vairākus, dažkārt –  arī pavisam pretējus – virzienus.

– Ir, protams, arī pozitīvas tendences. Piemēram, pēdējos gados ir ļoti uzlabojusies sadarbība ar Lapmežciem pagastu Tukuma novadā – tiekam arī aicinātu uz iedzīvotāju konsultatīvās padomes sēdēm, kur arī piedalāmies. Un, kas svarīgi, tā iniciatīva ir nākusi no pašiem iedzīvotājiem, nevis mēs paši kā uzprasījāmies. Manuprāt, tas ir brīnišķīgs pavērsiens, ka ir šis virziens uz sarunu un sadarbību. Un līdzīgas pozitīvas tendences ir ar uzņēmējiem – tāpat veidojas sadarbība. 

Tajā pašā laikā es gribētu teikt, ka lielākais drauds, un tas tā ir ne tikai saistībā ar ĶNP, ir sociālie tīkli, kas sniedz plašas dezinformācijas iespējas. Cilvēki nereti informācijas gūzmā tiešām lasa tikai virsrakstus un viņiem nav vairs īsti vēlmes iedziļināties. Kas pirmais tiek paķerts vai skaļāk pateikts, tas tā arī paliek, un mēs nespējam tik ātri reaģēt, kā izplatās dezinformācija, kas jau nodarījusi lielu postu. Vai to cilvēki dara – raksta skaļos virsrakstus – savas nezināšanas dēļ, vai tomēr tas dažkārt pavisam apzināti? Tas jau ir cits jautājums. Pēdējais tāds piemērs ir kaut vai jautājums par Dabas aizsardzības pārvaldes iepirkumu lāču monitoringam (paredzēts tērēt ap 180 000 eiro). Ir virsraksti, ir karikatūras, bet tajā pašā laikā cilvēki varbūt neapzinās, cik svarīga ir pētījumu un zinātnes loma dažādu izmaiņu ieviešanā. Respektīvi, ja mēs gribam kādas izmaiņas, tostarp par lāču populācijas regulēšanu, tam pamatā taču vajadzēs šos zinātniskos pētījumus! Tas ir pašas sabiedrības interesēs, lai mēs, kad pienāks laiks, spējam pieņemt pamatotus lēmumus, nevis gaidīt, nedod dievs, kad jau kaut kas ir noticis, vai arī lemt pēc principa, jo “man tā liekas“. Un tas pēdējais šobrīd, kā šķiet, arvien vairāk pie mums izplatās – tāds kā populisms. Kaut tajā pašā laikā, piemēram, citur Eiropā ir arī pretējas tendences. Proti, cilvēki ir sapratuši, ka dabā jau eksistē savas sistēmas, piemēram, kā tikt galā ar plūdiem, piesārņojumu, un cenšas to ieviest arī pilsētvidē, kur tas aktuāli. Nu, piemēram, tiek veidoti mākslīgie mitrāji, kas var risināt daudz problēmu. Jā, ar ķīmisko piesārņojumu tā galā varbūt netiksi, bet visādi citādi šī sistēma dabā jau ir – tikai jāprot un jāgrib to saskatīt. Vai pie mums – Latvijā – šobrīd tas tā ir? Drīzāk gribētos teikt, ka nē. Dabas un cilvēku intereses bieži vien tiek nepamatoti pretnostatītas.        

Iepazīt, bet neapdraudēt! 

ĶNP jau kopš 2012. gada tiek atzīts par ilgtspējīga tūrisma galamērķi Eiropā, kas nav nosaukums tāpat vien – ir jāizpilda virkne prasību, kuri virsmērķis ir sabalansēt dabas un tūrisma intereses. Un ĶNP bija pirmais, kurš Latvijā šādu sertifikātu saņēma. Pērn pie tāda tika arī Gaujas nacionālais parks. 

– Nav tā, ka šo sertifikātu piešķir “uz mūžu“ – tas ir piecu gadu periods un nepārtraukts izaugsmes process, kas nekad nebeidzas. Runa tiešām ir par kvalitāti un izaugsmi, šajā gadījumā, protams, nedomājot, nez, par kādu rūpnīcu celtniecību, bet gan tūrismu ar augstu pievienoto vērtību. Turklāt tādu, kas vienlaikus ir pēc iespējas mazāk noplicinošs, ir pēc iespējas saudzīgāks pret visām parka vērtībām. Tas, protams, ir izaicinājums – atrast līdzsvaru. Respektīvi, lai dabas vērtību potenciālu izmantojam gan sabiedrības izglītošanā, gan kaut kādā zināmā mērā rekreācijā, bet – lai tas nenotiek uz pašas dabas rēķina. Tas visbiežāk nozīmē, ka dažādas aktivitātes tiek pabīdītas telpā, laikā vai abos kopā, un tas prasa arī gatavību no visām iesaistītām pusēm. Nu, piemēram, no ĶNP puses tā ir prasība pārzināt šīs minētās vērtības – zināt, kur kas aug un kas to varētu potenciāli apdraudēt. Bet no citām pusēm, tostarp uzņēmējiem tūrismā, tā ir izpratne par vērtību saglabāšanas nozīmi un gatavība savas aktivitātes, kas visbiežāk ir gribu-negribu, nevis – būt vai nebūt jautājums, tomēr pakārtot, īpaši kādos kritiskos gadījumos, kad tas nepieciešams. 

Varu minēt vienu labu piemēru, kas arī šķērso ĶNP. Ir diezgan pazīstams pārgājiens Dubulti-Kolka. Sākotnēji tas norisinājās maijā un gāja pretējā virzienā – sākās Kolkā, bet šobrīd tā lielākā cilvēku koncentrācija jeb antropogēnā slodze ir tieši Jūrmalas pilsētā, un pārgājiens norisinās augusta beigās, septembra sākumā, kad ligzdošanai tas vairs nekādi nevar traucēt. Un tāds arī ir šis princips – netraucēt, neapdraudēt, nebojāt.

Nolemt, ka tas ir visu labā!  

Ne gluži uz ĶNP jubileju, bet 2029. gadā plānots, ka tiks atklāta «Purva vēstniecība» jeb jauns dabas centrs, kas atradīsies ne vairs dziļi Ķemeros, bet gan pie Lielā Ķemera tīreļu laipas – vietā, kur koncentrējas visvairāk apmeklētāju. Tāpat tiks ieguldīts arī pašā tūrisma infrastruktūrā, proti, atjaunotas vairākas biežāk apmeklētās laipas. Tas – no cilvēkiem redzamākajiem nākotne darbiem. Interesējāmies, vai arvien aktuāla diskusija par to, ka dabas parkos varētu kādreiz arī ieviest kādu maksu apmeklētājiem? 

– Nu parasti jau šīs diskusijas parādās tad, kad…naudas trūkst. Domāju, ka tas tuvākajā laikā tā arī nenotiks, bet ticu, ka pie tā atkal kaut kad atgriezīsies, īpaši, ja kādā brīdī atkal mainīsies parku finansējuma modelis. 

Šis jautājums gan, manuprāt, ir kā koks ar diviem un varbūt pat vairākiem galiem. Protams, ka infrastruktūras uzturēšana kopumā allaž ir kā izaicinājums. Jā, ir Eiropā valstis, kur ir ieejas maksa nacionālajos parkos, taču Latvijā līdz šim esam gājuši vairāk to skandināvisko modeli, kas paredz, ka daba tomēr ir cilvēkam brīvi pieejama. Iespējams, ir jāmaina pats domāšanas princips. Proti, ir jau pierādīts, ka, saglabājot dabas vērtības, veselīgu, bioloģiski daudzveidīgu vidi, tas neapšaubāmi ir arī ieguvums cilvēku veselības veicināšanai. Mēs parasti uz to tomēr tā neskatāmies un, kā jau minēju, biežāk pretnostatām dabas un cilvēka intereses, pieņemot, ka esam kaut kas “ārpus dabas“. Bet tajā paša laikā tieši pastaigas dabā var būt tas, ko varbūt ārsts konkrētos gadījumos var izrakstīt arī tablešu vietā? Varbūt, ja mēs uz dabas tūrisma infrastruktūru vairāk paskatītos kā uz šādu iespēju – uzlabot mūsu veselību, labklājību, labbūtību – tas, iespējams, būtu pamats, kā izvairīties no diskusijām par to, vajag vai nevajag finansējumu…