Sabiedrībā trūkst izpratnes

Kanalizācija, lauksaimniecības notekūdeņi, kuri agri vai vēlu satek upēs, rada labvēlīgu augsni upju aizaugšanai. Ja upes krasti netiek kopti, tas noved pie tā, ka vietām tur iesakņojas straumes atnestās latvāņu sēklas. Ja tur, kur agrāk bija labas zivju nārsta vietas, sāk saimniekot bebri, aiz upē sanestajiem kokiem aizķeras dažāda, ātri trūdoša draza un rada leknu vietu zālei. Upe sāk degradēties gan krastos, gan tecē.

Uzskatīt, ka upju tīrīšana vai uzturēšana būs lieka laika un naudas izšķiešana, ir absolūti nepieņemami un aprobežoti. “Mums jāsāk domāt citādi, mums visiem,” mudina biologs, žurnālists, kaislīgs makšķernieks un dabas aizstāvis Māris Olte. “Katrs ir koncentrējies uz to, kas pieder viņam, bet esam aizmirsuši par to, kas pieder visiem,” viņš uzskata un ar nožēlu atzīst, ka citviet Eiropā par upēm uztraucas daudz vairāk nekā Latvijā.

Prieks gan esot, ka upju straujteces beidzot ir nonākušas sabiedrības uzmanības lokā un Zivju fonds dod naudu to atjaunošanai. Atsevišķās vietās, kuras pirms tam bija zinātniski izpētītas, lēnā garā viss uzlabojas. Pēc upju inventarizācijas atklājies, ka ir aizsprosti, kuri tām nav vēlami, un nu institūts “BIOR” kopā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centru centīsies datus apkopot un izvērtēt, kuri ir visbīstamākie, un mēģinās ar tiem cīnīties. Par piemēru tiek minēta zivju ceļa izbūve Rīvā.

M. Olte stāsta, ka vismaz 400 dažādu upju aizsprostu ir bez papīriem. Uzbūvēti nelikumīgi. “Ja tos novāktu, tad jau būtu sperts plats solis pretī upju stāvokļa uzlabošanai un zaļākai Eiropai,” biologs uzskata. “Ir definēti stingri kritēriji upju saglabāšanai, bet man ir bail, ka mēs neapzināmies situācijas nopietnību,” par disonansi starp Eiropu un Latviju runā vides eksperts. Piemēram, Mazā Jugla un Lielā Jugla Pierīgā. Tajās ir konstatēti lašu mazuļi, bet nekas netiek darīts, lai tiem uzlabotu apstākļus un radītu vēlmi šīs upes izmantot par nārsta vietām. Tajā pašā laikā Igaunijā, kur vienu reizi piecu gadu laikā Vaidavā ienāca un nonārstoja lasis, momentā tika piesaistīta Eiropas nauda, lai vietās, kur tas ir vajadzīgs, izbūvētu zivju ceļus. “Mēs laikam esam aizņemti ar ko citu,” skumji saka M. Olte.

Viņš pats savulaik realizējis alatu iedzīvināšanās projektu Ogres upē. Tika piesaistīts Zivju fonda finansējums 12 400 eiro apmērā, pašu līdzfinansējums bija 2500 eiro, pašvaldība par upes izpēti samaksāja 1500 eiro. Tika novākti astoņi aizsprosti, no kuriem smagākajā bija aptuveni 80 m³ nokaltušu koku. Rezultātā tika atjaunotas četras straujteces, un nu alatas upē ir iedzīvojušās. “Galvenais ir ieklausīties zinātnieku ieteikumos, viņi profesionāli izvērtē, kas jāaizvāc un kas jāatstāj,” M. Olte uzsver. Arī Aģes upē gultnes tīrīšana devusi labus rezultātus, to pierāda “BIOR” zinātnieku pētījumi pēc darbu veikšanas.

“Pats stulbākais ir tas, ka parastā publika par to neko nezina, nav dzirdējusi,” izsakās M. Olte. “Cilvēki strādā, bet plašāka sabiedrība par viņu paveikto netiek informēta. Piedodiet, bet upēs daudz kas nonāk no mūsu izvadorgāniem. Nav tāda, kurš neapmeklētu tualeti, bet par to, kur tas paliek, parasti neaizdomājas,” vēlreiz par sabiedrības audzināšanas nozīmīgumu atgādina M. Olte.

Venta ir jātīra

Arī “BIOR” upju pētnieks Kaspars Abersons apstiprina, ka pēdējos gados sabiedrība daudz vairāk sāk pievērst uzmanību upju stāvoklim. Jau pirms vairākiem gadiem sāka ievākt ziņas par tīrāmajiem posmiem un to dara arī gadu pēc tam, kad darbs paveikts.

Runājot par Ventu, K. Abersons teic, ka tai vajadzīga šāda tīrīšana, bet vietas būtu jāsaskaņo ar zinātniekiem. Atbildot uz jautājumu, cik aptuveni būtu potenciālo punktu, kurus vajadzētu attīrīt posmā no Ventas rumbas līdz Abavas ietekai, viņš min skaitli 10.

Ja straujteces attīrīs, lašveidīgajām zivīm un ne tikai tām būs labāki nārstošanas apstākļi. Ja kāds izrādītu interesi, zinātnieki pastāstītu, kuri ir īstie punkti, kad jāuzsāk darbi. To var darīt vasarā, kad nārstošana ir beigusies, jo rudenī attīrītās vietas jau izmantotu laši, taimiņi.

Tā sauktā zivju indeksa vērtība, kas norāda uz upes kopējo ekoloģisko kvalitāti, pēdējos gados Ventā ir samazinājusies. Pati upes aizaugšana gan nav ekoloģiskās kvalitātes pasliktināšanās iemesls. Pastiprināta aizaugšana, tāpat kā zivju faunas izmaiņas un zivju indeksa samazināšanās, kopā ņemot, ir ekoloģiskās kvalitātes samazināšanās izpausmes, un galvenais dzinējspēks tam visam ir eitrofikācija. “Ideālajā pasaulē mēs cīnītos ar problēmas cēloni, tas ir, pārāk lielo biogēnu jeb barības vielu daudzumu upē,” skaidro pētnieki.

Tomēr, regulāri veicot pasākumus aizauguma samazināšanai, savā ziņā būtu iespējams daļēji “pagriezt laiku atpakaļ” un kaut kādā mērā samazināt eitrofikācijas izraisīto procesu ietekmi uz upi.

“BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups atklāj, ka Kuldīgas novada pašvaldība līdz šim nav interesējusies par to, kā palīdzēt Ventai, lai tā neaizaugtu. Viņš apstiprina, ka šobrīd Zivju fonds ik pa laikam piešķir finansējumu upju tīrīšanas projektiem, bet iniciatīva ir jāizrāda pašvaldībām vai nevalstiskajām organizācijām. “Viens veids, kā upi tīrīt, ir tāds, kādu jau izmanto Salacā. Seklo straujteču akmeņi tiek noskaloti ar ļoti liela spiediena ūdens strūklu. Tīrītas ir arī Lielupe, Mūsa, Mēmele. Šogad notiks Gaujas tīrīšana vietās, kur nārsto lašveidīgās zivis,” D. Ustrups uzskaita.  Jācer, ka arī Venta sagaidīs savu kārtu.

Šobrīd ir pēdējais laiks sākt domāt, kā Ventai palīdzēt attīrīties no zāles, kas gadu no gada tajā saaug arvien vairāk. Tam, ka upe jātīra, piekrīt gan zinātnieki, gan dabas aizstāvji.