Lai bērni un mazbērni zina 

Lai nokļūtu «Rotu istabā», droši jādodas Abavas ielas 2 sētā, ko paši kandavnieki zina kā pasta ēku un kas atrodas cieši blakus Kandavas tirgum. Te Judīte strādā savā zooveikaliņā, tādēļ pārskriešana līdz izlolotajai un rūpīgi iekārtotajai rotu ekspozīcija ikdienā ir itin ērta. Taču ceļš līdz tai sākās krietni vien agrāk – pirms vairāk nekā 17 gadiem, kad šī viņas aizraušanās ar rotām sākās. “Sākotnējā doma bija tāda – jānopērk kāda rota, lai mazbērni zina, kāds, piemēram, dzintars izskatās. Tagad ar produkciju no Ķīnas viss jau ir  kļuvis tik ļoti vienveidīgs! Nopirku dzintariņu, tad – grāmatu vecajā drukā, monētiņas ar latvju zīmēm, un tā tas turpinājās.” Mazbērnu gan šobrīd arvien nav, smejas Judīte, toties ir kolekcija, kurā ir vairāki tūkstoši dažādu priekšmetu. No tā tikai daļai – aptuveni 5000 eksponātiem (puse no visas kolekcijas) – atrasta vieta jaunajā «Rotu istabā», bet, iespējams, kaut kad nākotnē istaba jeb ekspozīcija varētu kļūt arī plašāka. Piemēram, laika gaitā ir sakrājušies foto albumi ar aizgājušo laiku bildēm. Šajā laikā, kad fotogrāfijas lielākoties digitālas un nereti tādas arī paliek, piemēram, ja gadās noslīcināt telefonus ūdeņos, arī rūpīgi uzņemti un attīstīti attēli ir interesants apskates objekts, – lēš Judīte. 

Starp citu, «Rotu istaba» nav viņas pirmā kolekcijas izstādīšanās, kaut arī – plašākā. Iepriekš ir bijusi izstāde arī Kandavas muzejā, kā arī ilgu laiku Spuņciemā, Eduarda Pāvula memoriālajā muzejā.    

Bunduļus nomaina pret rotām   

Jāpiebilst, ka kandavnieces profesionālajām gaitas pat attāli nav saistības ar rotām vai, piemēram, vēstures pētniecību. Tas, ko darījusi ilgus gadus, – nodarbojusies ar govju mākslīgo apsēklošanu. “Šobrīd dēlam jau 33 gadi, un secināju, ka kādu no maniem darbiem tomēr jāmet pie malas, jo…nekad nav bijis atvaļinājuma, ja neskaita dekrētu, tāpat – slimības lapas. Tas tāds darbs, kad tev visu laiku jābūt tādā kā gaidīšanas režīmā, jo saimniecības vienmēr bijušas pirmajā vietā,” skaidro Judīte. Pavisam un pēkšņi savus zemniekus gan arī nav pametusi – vispirms atradusi sev aizvietotāju, pie kura visus palēnām pieradinājusi. “Visus bunduļus un pārējo tāpat atdevu krustmeitai, kad viņa pabeidza studijas. Viņai tas ir svarīgs fundaments darbā, bet man bija būtiski, lai viss būtu prom un kādā brīdī “nevilktu atpakaļ“!” – to, kā vienu jomu nomainījusi, ar ko pavisam, pavisam citu, atklāj Judīte.     

Kā večiem garāžā! 

Laika gaitā, augot kolekcijai, augušas arī zināšanas par to, kādas kuram laikam raksturīgas rotas, kādi – materiāli. Nu, piemēram, tā sauktajā Viktorijas laikmetā ļoti attīstījusies sēru rotu mode, kas, kā nojaušams, ieturēta tumšos toņos un kur nereti bija iestrādāt aizgājušā foto vai, piemēram, sapītas matu šķipsnas. Savukārt, pošoties ballei, agrāko gadsimtu dāmas bieži vien izmantojuša tādu lietu kā kurpju sprādzes – tā teikt, uz vienu vakaru apavus padarījušas daudz greznākus. “Tāpat bija arī tā saucamie dresklipi, kas ir kaut kas līdzīgs brošai, bet pie apģērba piestiprinās kā klipsis. Un bija arī atjautīgi varianti, kur vienā variantā tā ir broša, otrā – sadalāma divās atsevišķās daļā, un iznāk dresklipi,“ vienu no 19. gadsimta rotām demonstrē Judīte.  

Līdzīgi, kā tas ir, piemēram, ar porcelāna trauku kolekcionāriem, arī “rotu medniekiem“ esot savas virtuālās grupiņas, kur, pirmkārt, apmainās ar informāciju, otrkārt, reizēm veic koppirkumus, lai tie gala rezultātā būtu izdevīgāki. Gadās arī tā: lai tiktu pie viena noskatīta eksemplāra, jāiegādājas vesela „lote” jeb kaste ar dažādām rotām. Tad nu esot iespēja ar tām mainīties, kaut ko arī pārdot, izsolīt, bet rotiņas, kas citādi nemaz vairs īsti nav lietojamas, tiek atdotas skolām – radošiem darbiem bērniem.  

Ekspozīciju Judīte iekārtojusi pati, kombinējot rotas, piemēram, pēc krāsām, formas vai to funkcijas. Stingri pieturēties, piemēram, pie konkrēta laika posma vai stila, īsti neesot bijis iespējams, jo priekšmeti dažādi un, tā kārtojot, neveidotos ekspozīcijas kopskats. “Starp citu, sākot darboties ar rotām, beidzot aptvēru, kāpēc večiem ir vajadzīgas viņu garāžas! Ir slikts garastāvoklis, kādas nepatīkamas domas, rūpes – sāc krāmēties ar savu kolekciju, un tas viss aizmirstas. Tajā brīdī tu esi pats ar sevi, savā telpā, ar savām darīšanām un savām domām. Tagad, kad man ir ekspozīcija, es to garāžu būšanu pilnībā saprotu!”       

Ķiploku nauda – jauniem eksemplāriem 

Kā pati Judīte smejas, viņas aizrautībā ir iesaistīta visa ģimene, un – apbrīnojamā kārtā – darot to brīvprātīgi. “Piemēram, vīrs mani vadā uz tirdziņiem, bet dēls, tikko kā ierauga ko internetā vai citviet, – sūta bildi man. Meita, kas ir arī profesionāla fotogrāfe, palīdzēja man izveidot «Rotu istabas» plakātu, bet ekspozīcijas iekārtošanā iesaistījās vedekliņa. Visi ir kaut ko darījuši.”   

Lai arī dažkārt sanākot gan šo to ieguldīt arī no ģimenes budžeta, tomēr rotām, senlietām visus šos gadus naudu Judīte arī pavisam apzinīgi atlikusi. “Man kaut kā dzīvē sanācis tā, ka, sākot darīt lietas, ir izdevies arī kaut ko mazliet nopelnīt. Piemēram, es taisu sukādes. Tāpat kādreiz sava prieka pēc gatavoju ziedu pušķus. Tad uztaisa vienam, tad otram, un beigās pat sāk man pušķus pasūtīt. Izdodas pārdot, piemēram, izaudzētos ķiplokus, – atlieku naudu rotām, un tā uz priekšu,” procesu skaidro Judīte un piebilst, ka tik daudzās un dažādās lietas gan nav apguvusi pelnīšanas dēļ, bet tāpēc, ka patīk un interesē apgūt allaž kaut ko jaunu. 

Lai arī ir bijuši pavisam veiksmīgi “medījumi”, kad viena eiro pirkums beigās izrādās vairākus simtus eiro vērta rota, gadās arī pretēji. Tas tādēļ, ka ne vienmēr, īpaši jau internetā iegādātām lietām, var noteikt – īsts tas vai tomēr viltojums. Tomēr, lai arī ekspozīcija pati par sevi, protams, ir vērtība un kaut kas tāds, ko pavisam droši atstāt nākamajām paaudzēm, pašas acīs tas interesantākais esot tieši pats process – kā lietas atrodas, kā attīstās to stāsts un tamlīdzīgi.     

Kukaiņu spēles un jaunības atmiņas 

“Te ir tikai viss pozitīvais – nekas no politikas, nekas no negācijām!” noskaņu «Rotu istabā» raksturo Judīte. Šo pāris nedēļu laikā apmeklētāji ir bijuši ļoti dažādi – gan senioru grupas, kur kundzītēm prieks, ja atrod ko līdzīgu, kas reiz piederējis pašām vai viņu mammām, vecmammām, gan arī jaunieši, kuru uzmanību savukārt var noturēt ar dažādām spēlēm. Ko liek darīt? Nu, piemēram, saskaitīt “kukainīšus” rotu izstādē vai aplūkot tās ultravioletajā apgaismojumā, jo dažas tiešām arī īpaši spīd. Kopumā gan jaunieši esot pārsteidzoši ieinteresēti un zinoši – ņemot palīgos mobilos tālruņus, arī paši iemanoties noteikt, kurai rotai ir arī pavisam reāla, ne tikai estētiskā vērtība.     

Noslēgumā interesējāmies, kādas rotas nēsā pati Judīte? Kad jādodas, piemēram, uz operu, protams, ka tagad esot no kā izvēlēties. Un tomēr, kā pati spriež un tas, iespējams, tādas latviskās pieticības dēļ, bet pašai ārkārtīgi greznas lietas nēsāt nemaz nepatīkot. “It kā gribas reizēm kaut ko jaunu, bet, teju vai nemanot, sanāk atgriezties pie vecā – Latvijas pelēkā jeb sudraba rotām,” secina Judīte. Acīmredzot neesam tik temperamentīga tauta, lai rotātos zeltā vien!”  

Liena Trēde