Par ērču sezonas sākšanos mediķi bieži spriežot pēc pacientu skaita pieauguma. Kā norāda speciālists, brīdī, kad Bērnu klīniskā universitātes slimnīcā arvien biežāk nonāk cilvēki ar ērču pārnēsātām infekcijām un pieaug arī stacionārā ārstēto pacientu skaits, kļūst skaidrs, ka aktivitātes laiks ir sācies. Šogad gan reģistrēto saslimšanas gadījumu pagaidām esot salīdzinoši maz. Visintensīvākais periods parasti iestājoties pēc Jāņiem un turpinās visu vasaru, savukārt šobrīd skolēnu vasaras brīvlaiks vēl ir tikai pašā sākumā...

Sekas var būt ļoti nopietnas

Skaidro dr. Kovaļovs:

– Slimības, kas pie mums ir biežāk sastopamas – ērču encefalīts un Laimas slimība – ir fundamentāli atšķirīgas. Pirmkārt, ērču encefalītu izraisa vīruss, bet Laimas slimība attīstās baktērijas ietekmē. Ērču encefalīta vīruss var izraisīt dažādas slimības formas. Pēc ērces koduma ar to iespējams inficēties gandrīz uzreiz – jau pirmajās minūtēs, jo vīruss atrodas ērces siekalu dziedzeros. Pēc tam seko inkubācijas periods, kas ilgst vienu līdz divas nedēļas. Pirmie simptomi ir līdzīgi gripai – galvassāpes, paaugstināta temperatūra, vājums. Tie var saglabāties līdz pat nedēļai un pēc tam pāriet. Tālāk daudz kas ir atkarīgs no tā, kā cilvēkam paveicas... Ērču encefalītam ir četras formas. Pirmā, kas rada priekšstatu, ka encefalīts ir salīdzinoši viegla saslimšana, ir drudža forma. Šajā gadījumā vienu līdz divas nedēļas ir slikta dūša, galvassāpes, paaugstināta temperatūra un vājums, bet pēc tam viss beidzas. Un tad ir vēl trīs formas: meningīts, meningoencefalīts, meningoencefalomielīts. Īsāk sakot, ja pēc drudža perioda beigām paiet vēl aptuveni divas nedēļas un cilvēks ir ļoti uzņēmīgs pret šo vīrusu, attīstās centrālās vai perifērās nervu sistēmas traucējumi. Arī šeit daudz kas ir atkarīgs no konkrētā gadījuma – viss var norimt, bet var arī iekaist galvas smadzeņu apvalks. Tad parādās temperatūra, slikta dūša, var sāpēt acis un ļoti stipri sāpēt galva. Tas ir ļoti nepatīkams stāvoklis. Tomēr jāsaka, ka tas vēl ir vieglākais no smagajiem slimības veidiem. Var būt situācijas, kad iekaist ne tikai smadzeņu apvalks, bet arī pašas galvas smadzenes. Tad rodas traucējumi tajās funkcijās, par kurām atbild konkrētā smadzeņu zona – tās var būt kustības, domāšana un citas funkcijas. Meningoencefalomielīta gadījumā iekaisums skar arī muguras smadzenes. Tad attīstās kustību traucējumi rokās un kājās, urīnceļu traucējumi un mazā iegurņa orgānu darbības traucējumi. Savukārt pēdējais un smagākais stāvoklis ir tad, kad iekaist gan smadzeņu apvalki, gan pašas smadzenes, gan nervi, kas nodrošina roku un kāju kustības. Tad var iestāties pilnīga paralīze, attīstīties smaga invaliditāte vai pat iestāties nāve.

Jā, biežākais ir drudža variants, kas ir līdzīgs gripai, taču tajos gadījumos, kad attīstās neiroloģiskas komplikācijas, tā jau ir ļoti smaga saslimšana. Pat vieglākais no smagajiem variantiem – meningīts – sagādā lielas mokas gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Vīrusu ārstēt nevar... Ir jāvakcinējas!

– Slimības norise nav atkarīga no cilvēka vecuma, bet gan no tā, cik uzņēmīgs viņš ir pret šo vīrusu. Nepatīkamākais gan ārstiem, gan pacientiem ir tas, ka encefalītam nav specifiskas ārstēšanas. Šīs slimības gadījumā var tikai mazināt simptomus – pazemināt temperatūru, remdēt sāpes, atjaunot zaudēto šķidruma daudzumu organismā. Pašu vīrusu ārstēt nevar. To ietekmē tikai laiks un organisma spēja ar to cīnīties, turklāt nav arī marķieru, pēc kuriem varētu prognozēt slimības attīstību. Tāpēc ir ļoti svarīgi vakcinēties, jo šai slimībai var būt ļoti nepatīkamas sekas un iznākumi. Jāatceras arī, ka vakcīnai ir ļoti augsta efektivitāte. Pat ja cilvēks pēc vakcinācijas saslimst, slimība, visticamāk, noritēs kādā no vieglajām formām. Bērnus iespējams vakcinēt jau no viena gada vecuma, un epidemioloģiski augsta riska reģionos vakcinācija ir valsts apmaksāta. Tukums Latvijā ieņem 7. vietu pēc saslimušo skaita ar ērču encefalītu uz 100 000 iedzīvotājiem. Pērn Latvijā kopumā tika reģistrēti mazāk nekā 200 saslimšanas gadījumi ar ērču encefalītu. Varētu šķist, ka tas nav daudz, taču, redzot sasirgušos cilvēkus un apzinoties, ka slimības gaitā būtiski palīdzēt nav iespējams, arī šie 200 gadījumi šķiet daudz. Turklāt ievērojama daļa saslimušo ir bērni, kuriem simptomi izpaužas tāpat kā pieaugušajiem.

Tomēr ir viena būtiska atšķirība – ja ērču encefalīts izraisa galvas vai muguras smadzeņu iekaisumu, bērniem fizioloģisku īpatnību dēļ nervu struktūras spēj labāk atjaunoties. Pieaugušajiem, savukārt, jo lielāks vecums, jo mazākas ir organisma spējas atjaunot bojātās nervu struktūras.

Nepatīkami – bet ir iespējams ārstēt

– Laimas slimību, kā jau minēju, izraisa baktērija. Tā ir citādi uzbūvēta nekā baktērijas, kas izraisa, piemēram, pneimoniju vai vidusauss iekaisumu. Turklāt šī baktērija ērces organismā dzīvo dziļāk – tās zarnu traktā. Tāpēc, lai inficētos ar Laimas slimību, parasti nepieciešams ilgāks ērces piesūkšanās laiks – vismaz diennakts. Tas dod cilvēkam iespēju atbrīvoties no ērces vēl pirms tā ir paspējusi inficēt.

Arī Laimas slimības gadījumā pēc inficēšanās seko inkubācijas periods, kas parasti ilgst vienu līdz divas nedēļas. Pirmā pazīme, kas var parādīties, ir migrējošā eritēma – sarkans plankums ar gaišāku centru un apsārtumu ap to uz ādas. Tomēr ne visiem šī pazīme attīstās, un tā ne vienmēr parādās vietā, kur ērce ir iekodusi. Plankums var veidoties jebkurā ķermeņa vietā. Parasti migrējošā eritēma parādās vienu līdz divas nedēļas pēc inficēšanās. Ja apsārtums rodas uzreiz pēc koduma, tā visdrīzāk ir tikai ādas reakcija uz ērces kodumu. Taču jebkurā gadījumā, pamanot šādu izmaiņu, noteikti jāvēršas pie ģimenes ārsta, jo tas var liecināt par inficēšanos ar Laimas slimību.

Atšķirībā no ērču encefalīta, Laimas slimību iespējams ārstēt. Parasti divas līdz trīs nedēļas tiek lietotas specifiskas antibiotikas, kas iznīcina baktēriju, un cilvēks izveseļojas. Lielākajā daļā gadījumu pietiek ar antibiotikām tablešu veidā, taču ir arī sarežģītāki gadījumi. Piemēram, ja slimība izplatījusies nervu sistēmā, var būt nepieciešama intravenoza antibiotiku terapija.

Jāpiebilst, ka ādas izpausmes atsevišķos gadījumos var arī nebūt. Cilvēks var pat nenojaust, ka ir inficējies ar Laimas slimību, un, laikam ejot, slimība var skart citas orgānu sistēmas – locītavas, sirdi, kā arī centrālo nervu sistēmu. Tādēļ var attīstīties meningīts jeb galvas smadzeņu apvalka iekaisums, bet retākos gadījumos arī pašu galvas smadzeņu iekaisums.

Bērniem biežs simptoms – vienas sejas puses noslīdēšana

– Laimas slimības gadījumā ir viena pazīme, kas bērniem sastopama biežāk nekā pieaugušajiem. Bērniem biežāk tiek skarts sejas nervs, kā rezultātā noslīd viena sejas puse. Tas var notikt arī pieaugušajiem, taču retāk. Tas saistīts ar to, ka baktērijai ir tendence skart sejas nervu, kas nodrošina sejas mīmiku. Ja šis nervs tiek bojāts, var rasties vienas sejas puses noslīdējums. Var attīstīties meningīts vai galvas smadzeņu asinsvadu iekaisums, kas atsevišķos gadījumos var izraisīt arī insultu. Lai gan tas notiek reti, šādi gadījumi tiek novēroti arī bērniem, un Latvijā ir vairāki bērni, kuri ar šādām komplikācijām saskārušies.

Nozīme ir vecumam – jo cilvēks ir jaunāks, jo labāk organisms spēj atjaunoties. Statistiski 85 līdz 90 % pacientu nerva funkcija pilnībā atjaunojas. Bērniem dažkārt var saglabāties minimāla sejas asimetrija, savukārt pieaugušajiem ir lielāka iespēja, ka tā būs izteiktāka. Laimas slimības gadījumā var iekaist arī nervi, kas iet uz kājām, taču tie ir retāki gadījumi. No nervu sistēmas bojājumiem biežāk sastopams tieši meningīts jeb galvas smadzeņu apvalku iekaisums. Jāatceras, ka šīs komplikācijas neattīstās uzreiz – parasti tas notiek vairāku nedēļu vai pat mēneša laikā pēc inficēšanās.

Pozitīvais aspekts ir tas, ka Laimas slimības ārstēšanai ir pieejamas efektīvas antibiotikas, kas vairumā gadījumu ļauj veiksmīgi apturēt slimības attīstību un panākt izveseļošanos.

– Ar ko bērni Latvijā saslimst biežāk – ar ērču encefalītu vai Laimas slimību?

– Lai uz šo jautājumu varētu sniegt precīzu atbildi, šobrīd tiek veikts pētījums, kurā tiek atlasīti bērni, kuri pārslimojuši ērču encefalītu vai Laimas slimību. Kontroles grupā iekļauti arī tāda paša vecuma bērni, kuri ar šīm slimībām nav slimojuši. Kad būs pieejami pētījuma rezultāti, varēsim uz šo jautājumu atbildēt daudz precīzāk. Tomēr, balstoties uz ikdienas novērojumiem, šķiet, ka bērni biežāk saslimst ar Laimas slimību. Savukārt ērču encefalīts sastopams retāk, tomēr tam biežāk ir smagas sekas. Statistiski ar Laimas slimību Latvijā ik gadu inficējas aptuveni 500 cilvēku, savukārt ar ērču encefalītu – mazāk nekā 200. Jāpiebilst, ka, runājot ar vecākiem, kuri piekrituši savu bērnu iesaistei pētījumā, atklājas interesanta tendence – vairāk nekā puse nemaz nav pamanījuši ērces piesūkšanos. Un lielākā daļa par iespējamo inficēšanos uzzinājuši tikai otrajā slimības vilnī, pēc divām vai trim nedēļām, kad jau parādījušies simptomi. Savukārt pirmo slimības posmu, kad bijusi temperatūra un slikta pašsajūta, vecāki bieži vien saistījuši ar kādu citu saslimšanu. Savukārt ērču encefalīts ir retāka saslimšana, taču tā norit daudz agresīvāk un var radīt smagākas sekas. Viens no iemesliem, kāpēc saslimšanas gadījumu ir mazāk, ir vakcinācija – ievērojama daļa iedzīvotāju pret ērču encefalītu tomēr ir vakcinēti.

– Ir cilvēki, kas tomēr nevakcinējas...

– Es uzskatu ka vakcīnai pret ērču encefalītu vajadzētu būt pieejamai ne tikai bērniem konkrētos reģionos, bet visiem cilvēkiem tam būtu jābūt ierakstītam obligātajā vakcīnas kalendārā, kā tas ir, piemēram, ar difteriju. Dalīt tik mazu valsti pa reģioniem, manuprāt, nav vajadzīgs, sava loģika varbūt ir, bet, skatoties no malas, – nebija saslimstība – nevakcinēja, bet nu atkal ir augstāka saslimstība.

Pirms diviem gadiem pamainījās vakcinācijas kalendārs – ja iepriekš bija pirmā pote un tad atkarībā no vecuma grupām revakcinācija ik pa trīs vai pieciem gadiem. Bet nu pēc pirmās potes, nākamā ir pēc trīs mēnešiem, tad pēc gada, tad pēc trim gadiem un tad jau ik pa 10 gadiem – starpā ir lieli laika periodi. Tas mainījās tādēļ, ka pēdējie dati uzrādīja, ka imunitāte pēc vakcinācijas noturas ilgāk.

– Vai ir iespējams analīzēs noteikt antivielu daudzumu pret ērču encefalītu?

– Jā, antivielu noteikšana pret ērču encefalītu ir iespējama, tomēr šim izmeklējumam praktiski nav lielas klīniskas nozīmes. Antivielu līmenis organismā var būt mainīgs – vienā nedēļā tas var būt augstāks, bet nākamajā jau zemāks, līdz ar to rezultāti ne vienmēr atspoguļo stabilu imunitātes stāvokli. Turklāt laboratoriskie testi neatšķir antivielas pēc to funkcionalitātes – tie nenorāda, kuras no tām ir aktīvas un spēj reāli aizsargāt organismu.

Tāpēc tikai pēc antivielu analīzēm nevar droši spriest ne par aizsardzības līmeni, ne par to, kad būtu nepieciešama revakcinācija. Tāpat nav iespējams precīzi noteikt, cik ilgi antivielas organismā vēl saglabāsies aizsargājošā līmenī.

Ņemot vērā, ka vakcinācijas un revakcinācijas intervāli pret ērču encefalītu ir salīdzinoši gari, praksē vienkāršākais un drošākais risinājums ir ievērot vakcinācijas kalendāru un savlaicīgi veikt revakcināciju, nepaļaujoties tikai uz antivielu noteikšanu.

– Un kā ir ar antivielu noteikšanu Laimas slimībai?

– Laboratoriski ir iespējams noteikt arī antivielas pret Laimas slimību – gan IgM tipa antivielas, kas veidojas akūtajā saslimšanas periodā apmēram 7 līdz 14 dienu laikā, gan IgG tipa antivielas, kas parādās vēlāk, parasti pēc trīs nedēļām un ilgāk. Tomēr arī šo antivielu interpretācija ne vienmēr ir viennozīmīga, tāpēc pašrocīgi tās nodot nav ieteicams. Analīzes būtu jāveic tikai gadījumos, kad tās nozīmējis ārsts, kurš saprot, kāpēc tās tiek veiktas un kā rezultāti tiks izmantoti turpmākajā ārstēšanā.

Laimas slimības antivielas ir salīdzinoši nespecifiskas – tās var krusteniski reaģēt ar citām, tādējādi radot viltus pozitīvus rezultātus. Turklāt pozitīvs antivielu rezultāts pats par sevi vēl nenozīmē, ka nepieciešama ārstēšana – terapiju uzsāk tikai tad, ja pacientam ir arī klīniski simptomi. Piemēram, ja ērce ir piesūkusies piektdien, bet trešdien parādās galvassāpes un analīzēs konstatē IgG antivielas, ir skaidrs, ka tās nav saistītas ar akūto sūdzību, jo šāda tipa antivielas tik ātri neveidojas. Savukārt, ja cilvēkam jau vairākus mēnešus ir sūdzības, bet tiek konstatētas tikai IgM antivielas, arī tad tas var neatbilst slimības gaitai. Šādos gadījumos, ja rezultāti ir pozitīvi, parasti tiek veikta atkārtota un precīzāka izmeklēšana ar specifiskākām metodēm. Tāpēc būtiski ir saprast, ka antivielu tests bez klīniskā konteksta nav pietiekams. Tieši ārsta izvērtējums nosaka, vai izmeklējums vispār ir nepieciešams un kā interpretēt tā rezultātus.

Par kukaini runājot

– Kādos apstākļos ērcei patīk dzīvot?

– Ērces parasti sastopamas mitrā un pusgarā zālē. Tās kļūst aktīvas jau pēc atkušņa, kad gaisa temperatūra sasniedz aptuveni 3 līdz 5°C. Ja ziemā nav ilgstoša sala, ērču aktivitāte var saglabāties arī aukstajā sezonā. Piemēram, iepriekšējā gadā slimnīcā bija pacienti ar ērču pārnēsātām slimībām pat līdz decembrim. Kopumā pagājušajā sezonā bija vien aptuveni trīs mēnešu periods, kad ērces nebija aktīvas. Ērcēm ir vairākas attīstības stadijas – sākot no ļoti mazām – nimfām līdz pieaugušām ērcēm, kas visbiežāk sastopamas uz dzīvniekiem un pēc vairāku dienu barošanās var būt ievērojami palielinājušās, piesūcoties ar asinīm. Jāuzsver, ka ērces lielumam nav nozīmes – arī mazās ērces var būt inficētas un pārnēsāt slimību.

– Kā rīkoties, ja ērce jau ir piesūkusies?
– Ja cilvēkam ir pārliecība, ka ērci var izņemt droši un pareizi, to var darīt arī paša spēkiem. Tomēr, ja šādas pārliecības nav, drošāk ir vērsties medicīnas iestādē vai pie neatliekamās palīdzības speciālistiem. Īpaši tas attiecas uz mazākiem bērniem, kur ērces izņemšanu ieteicams uzticēt profesionāļiem, lai mazinātu komplikāciju risku un nodrošinātu pareizu rīcību.

– Ja tomēr neizdodas izvilkt visu kukaini un galva paliek ādā, vai ir iemesls satraukties?

– Nē, satraukumam pamata nav – atlikusī ērces daļa parasti pati iznāk no ādas.

Ja ērce ir inficēta ar ērču encefalītu, inficēšanās notiek jau piesūkšanās brīdī, tāpēc šādā situācijā tā cilvēku jau būs inficējusi. Savukārt Laimas slimības gadījumā risks ir atkarīgs no tā, cik ilgi ērce bijusi piesūkusies un cik ātri tā pamanīta un noņemta. 
– Kas notiek, ja cilvēks nesen ir vakcinējies pret ērču encefalītu, bet pēc pāris nedēļām piesūcas inficēta ērce? Vai tas kaut kā var kaitēt?

– Antivielas pēc vakcinācijas sāk veidoties aptuveni divu līdz trīs nedēļu laikā. Tas, ka ērce piesūcas neilgi pēc vakcinācijas, cilvēkam parasti neko sliktu nenodara, jo gan pēc potes, gan saskarē ar vīrusu imūnsistēma turpina veidot antivielas. Protams, pilnvērtīga un noturīga imunitāte veidojas pēc pilna vakcinācijas kursa pabeigšanas un revakcinācijām.

Daļēja imūna aizsardzība var būt jau drīz pēc vakcinācijas, un tā var palīdzēt organismam labāk cīnīties ar vīrusu. Tas nozīmē, ka slimības gaita, ja tā tomēr attīstās, var būt vieglāka. Savukārt, ja ērce jau ir piesūkusies, vakcinēties pēc tam nav jēgas, jo vakcīna neiedarbojas uz jau notikušu inficēšanos. Ja cilvēks ir pārslimojis ērču encefalītu, viņam veidojas ilgstoša imunitāte. Lai gan tas ir smagāks veids, kā iegūt aizsardzību, tas nodrošina noturīgu imūnreakciju. Pretēji tam, pēc Laimas slimības pārslimošanas ilgstoša imunitāte parasti neveidojas. Tāpēc es vēlreiz gribu uzsvērt un aicināt ikvienu vakcinēties. Strādājot ar bērniem, kuri ir saslimuši ar ērču encefalītu, ļoti skaidri var redzēt, cik smaga šī slimība var būt un cik daudz ciešanu tā sagādā. Tieši šādos brīžos vislabāk saprotams, cik liela nozīme ir vakcīnai – tā var pasargāt ne tikai no slimības, bet arī no tās neprognozējamajām un bieži vien ļoti smagajām sekām.