Jānis Rukšāns, kuram šogad apritēs 80 gadi, joprojām dodas ekspedīcijās, kur atklāj arvien jaunas savvaļas augu formas. Viņš ir atklājis un aprakstījis vairāk nekā simts jaunu augu sugu, 60 no tām ir krokusi. Selekcionārs izdevis arī vairākas grāmatas, viena no tām – par krokusiem, kuri spēj augt tieši Latvijā, - sarakstīta šajā ziemā. Mūsu saruna notika brīdi pirms grāmatas pabeigšanas. Tomēr vairāk runājām par to, kā tik cienījamā vecumā saglabāt možu prātu un garu un spēt izdarīt tik daudz, jo Jānis Rukšāns dzied arī korī, piedalās Dziesmu svētkos un kopā ar sievu Gunu Rukšāni apmeklē kultūras pasākumus, nereti par savu pieredzi stāsta dažādos sarīkojumos. 

Prieks ir infekcioza lieta

      Kad sētā ierodas cilvēki, Jānis burtiski uzplaukst, tā esot novērojusi sieva, kaut pats teic, ka reizēm apmeklētāji mēdz kaitināt, jo neviļus atrauj no darba, kura apjoms tieši ziedēšanas laikā ir vislielākais. “Tieši apmeklētāji ir viens iemesls, kas palīdz uzturēt možumu. Redzu, ka mans darbs kādam ir vajadzīgs, par to interesējas, un tas sagādā prieku. Prieks ir infekcioza lieta, es inficējos no cilvēkiem un domāju, ka arī citi no manis. Prieks atbildēt uz jautājumiem, pastāstīt, būt atraktīvam, ja redzu, ka cilvēki uzmanīgi klausās, ja viņiem mirdz acis.” Tā kā selekcionārs var būt arī gana strups un tiešs, viņš ar smaidu teic, ka Guna viņam iemācījusi laipnāk atbildēt arī uz telefona zvaniem: “Viņa ir mācījusi, ka jāatbild ir ļoti laipni un jāmaina tonis. Paldies viņai par to, jo kādreiz tiešām tā strupi atbildēju – Rukšāns klausās! -, un cilvēks nobijās.”

      Selekcionārs apstiprina, ka mīļākais gadalaiks ir pavasaris, kad viss zied: “Tas ir patīkamākais laiks, jo var novērtēt augus, ko esmu atradis, redzēt, kā tie uzzied, savākt par tiem datus. Tomēr vienlaikus ziedēšana ir arī melnās šausmas, jo uzņemam simtiem un tūkstošiem apmeklētāju no rīta līdz vakaram, un vienlaicīgi ir jāpagūst izdarīt tik daudz – pat tad, kad negribas. Ir bijuši visādi brīži, arī tādi, kad darba ir tik daudz, ka šķiet, ar tiem nav iespējams tikt galā, un tad iekrīti gultā un truli blenz griestos. Tomēr, ja zina, ka neviens cits to neizdarīs, tad nāk apziņa, ka ir vien jādara. Kamēr nav zudusi interese, turas arī mundrums un možums, kas dzen uz priekšu gan strādāt, gan rakstīt.”

Ziema vienmēr ir par īsu

      Ziema ir mierīgāka, bet vienmēr par īsu, jo arī tad iecerēto darbu ir daudz. “Es smejos, ka tāpat kā ziema, tā arī diena vienmēr ir par īsu,” ar ierasto humoru teic J. Rukšāns . “Es vienmēr saku, ka esmu kā lācis – man ziemā patīk gulēt un sūkāt ķepu, bet nav jau tā, ka neko nedaru. Kā novembrī beidzas stādīšana, tā ir jāsagatavo dārza plāni, tās ir trīs 100 lappušu biezas mapes, kurās jāieraksta katrs podiņš, dati pēc tam tikpat rūpīgi jāievada datorā. Šogad saskaitīju 12 262 podiņus un 69 konteinerus apstādītus ar sīpolaugiem,” darāmā apjomu atklāj selekcionārs.

      Ja ar ziediem selekcionāram ļoti patīk darboties, tad pārdošana gan viņam nepavisam neiet pie sirds, tomēr tieši tā ļauj turpināt braukt pētniecības ekspedīcijās. “Arī pārdošana prasa daudz laika, bet atšķirībā no tāda rutīnas darba kā, piemēram, augu pārstādīšana, kas man patīk, jo uzreiz atceros, kā katrs izskatās, kā ir audzis, katru apčubinu, izlemju, kurš paliks siltumnīcā, kuru likšu podiņā, dalīt sīpolus tirgošanai man galīgi nav interesanti. Jāteic, šogad saņēmu ļoti daudz pasūtījumu, tāpēc jau nedēļas laikā sasniedzām mazās saimniecības ieņēmumu griestus, un vairāk pasūtījumu nevarēju pieņemt. Laikam cilvēki domā, ka drīz miršu, ka jāpagūst pasūtīt,” atkal iesmej J. Rukšāns.

      Selekcionārs pastāsta, ka ne pats, ne sieva Guna nekad neizmanto valsts atbalstu vai projektu naudas, tāpat neaizņemas, viss darīts pašu spēkiem. “Kad nauda ir iekrāta vai nopelnīta, ceļam siltumnīcu, pērkam tehniku, mēslojumu. Ja nav naudas, tad neko nepērku. Tad sirds mierīga un naktīs guļu bez kreņķiem.” Tomēr uztrauc tas, kas notiks ar kolekciju, aizejot tai saulē. Piedāvāja uzdāvināt Latvijas Universitātes (LU) Botāniskajam dārzam, Teterevu fonds deva naudu siltumnīcu celšanai, bet LU vadības atbilde bija – tas nenesīs peļņu...,” pastāsta selekcionārs.

Krokusu skaits tikai palielinās

      Lai gan dzīves laikā selekcionārs no vairākām kolekcijām – gan tulpju, gan narcišu – atteicies, tomēr krokusu kolekcija tikai palielinās, pat ja ir bijusi doma to samazināt. J. Rukšāns atklāj, ka lielākais augu skaits kolekcijā bijis vairāk nekā seši ar pusi tūkstoši paraugu, katrs atdalīts ar etiķeti. “Tomēr gadi nāk virsū un pienāk brīdis, kad redzi, ar to netiec galā. Un tad ir jāizšķiras, vai audzēt to vai ko citu, un no kaut kā ir jāatsakās. Man ir bijuši vairāki brīži, kad esmu veicis kardinālus griezumus. Viens no pirmajiem bija jau 90. gadu sākumā, kad atteicos no Holandes tulpju šķirnēm. Vēl viens lielākais grieziens bija atteikšanās no narcisēm. Tas bija grūti. Man bija ap pushektāram narcišu, tuvu pusotra tūkstoša šķirņu un hibrīdu. Tomēr, kad lauks ir jānorok, saproti, ka to vairs nevari un ir jāpārdod. Pārdevu un trīs gadu laikā nosūtīju uz Holandi. Pircēji vēl piecus gadus brauca pārliecināties, vai tiešām neko sev neesmu atstājis. Tagad man ir tikai viena manis veidotā narcišu šķirne – ‘Freedom Stars’. Tā zied ar trim ziediem uz kāta, tāpēc nosaukta par godu mūsu Brīvības piemineklim. Labi, ka biju to iedevis angļu draugam, kurš savukārt to bija devis firmai audzēt – tā pats savu šķirni varēju nopirkt Anglijā.

     Lai radītu ‘Freedom Stars’, biju apputeksnējis 50 ziedus, dabūju tikai 15 sēklas, jo tas bija sarežģīts krustojums. No 15 sēklām līdz ziedēšanai izauga astoņi sīpoli – četri nekam nederēja un četri derēja kā šķirne – divi bija līdzīgi klasiskajām narcisēm un divi bija ar trim ziediem. No abiem viens vairojās labi, to arī nosaucu par ‘Freedom Stars’. Vēl man diezgan daudz ir savvaļas narcišu, jo tās atvedu no ekspedīcijām, kur lūkojos pēc krokusiem, bet pa ceļam paķeru arī kaut ko citu. 

      Krokusi ir kultūra, kas mani pavadījusi visu laiku, un droši vien no tās arī neatteikšos. Pašreiz gandrīz pusi kolekcijas jeb divus tūkstošus paraugu veido dažādi krokusi. Katru gadu solos, ka skaitu samazināšu, bet katru gadu rudenī, veicot inventarizāciju, saprotu, ka kolekcija palielinājusies, jo augu skaits pieaug ar katru ekspedīciju.”       

      Reizēm selekcionāram mēdzot jautāt, kuras ir viņa mīļākās puķes, viņš atbild, ka tāpat kā vecāki nevar pateikt, kurš ir mīļākais bērns, jo visi ir mīļi, tā arī viņam visi ziedi ir mīļi. Un, ja no kādiem augiem jāatsakās, tad vieglāk ir atvadīties no citu radītām šķirnēm. Savvaļas sugas gribas saglabāt un uzturēt, lai būtu kolekcijā.

Ekspedīcijas uz kalniem

      Tieši tāpat kā katru gadu ir domas par kolekcijas samazināšanu, tā ik gadu Jānis Rukšāns sev nosolās vairs nebraukt pētnieciskās ekspedīcijās: “Katru reizi domāju, kādēļ man vajag doties uz kalniem, lidot, pēc tam vienmēr būt šoferim? Bet kā satieku draugus, tā viss ir jauki. Atgriežos mājās un saku - viss, pēdējais brauciens, bet draugi sāk smieties un teic – jā, jā, līdz nākamajai reizei. Tagad arī esmu nolēmis, ka maijā būs pēdējais brauciens.”

      Pērn selekcionārs bija vairākās ekspedīcijās: Irānā, pēc pāris dienām Ziemeļmaķedonijā un tikpat drīz devās uz Albāniju. “No Irānas atvedu divas jaunas krokusa sugas,” atklāj J. Rukšāns. Savukārt Turcijā selekcionāru vairs neielaiž. “Laikam pārāk daudz sugu esmu aprakstījis, vietējiem botāniķiem nepatīk. Bet varbūt iemesls mans ir publiski presē izteiktais atbalsts kurdu brīvības cīņām. Turcijas vēstniecība jau monitorē visu, kas par viņu valsti tiek rakstīts. Bet man pietiek ar Balkāniem. Tieši Turcijā bija grūtāk izturēt karstumu, citur nav tik traki. Bet arī Irānā ir bijis tā, ka neesmu tālu gājis un pēc tam esmu nožēlojis, ka vajadzēja uzkāpt vēl augstāk. Karstums mēdz nomākt, un gadi arī man jau pieklājīgi,” secina selekcionārs. 

Vajadzētu vingrot, bet lasa grāmatu

      Ņemot vērā fizisko izturību, vaicāju, vai selekcionārs savos gandrīz 80 gados piedomā pie fiziskās formas, tomēr viņš ar smaidu noteic, ka nedomā gan: “Esmu ļoti nesportisks cilvēks. Fizkultūras nodarbības skolā man bija šausmas. Jaunībā gan daudz slēpoju, katru brīvo stundu biju uz slēpēm, bet nekad negribēju piedalīties sacensībās. Man patika to darīt savam priekam. Bet, piemēram, neredzu jēgu skriet pa tukšo, tā man liekas laika nosišana. Labāk izlasu kādu grāmatu. Zinu, ka vajadzētu vingrot, bet nav tam laika, katru brīdi ir, ko darīt. Protams, siltajā laikā katru dienu sanāk kārtīgi izstaigāties, ziemā gan man nepatīk lieki staigāt, tad labāk pie datora vēl kaut ko uzrakstu.”

      Seniors tomēr atklāj, ka pērn viņam tika atklāts diabēts, viņš stingri mainīja ēšanas paradumus un ēdienkartē ieviesa daudz salātu. “Sekoju grāmatas “Glikozes revolūcija” ieteikumiem. Tikai ar ēšanu izdevās nomest 12 kilogramus. Galvenais, atturēties un neatvērt ledusskapi, jo ir teiciens – visi mani liekie kilogrami stāv ledusskapī. Protams, bija arī darba sezona, bet tomēr. Tajā pašā laikā nevaru vairs pastrādāt 12 -14 stundas dienā, tagad astoņas jau ir daudz. Gan fiziski, gan garīgi mazāk turu slodzi,” vērtē J. Rukšāns. Viņš pastāsta, ka ievēro arī ēšanas secību, lai gan profesors Danilāns ir teicis, ka kuņģī tāpat viss sajūk kopā un ir vienalga, kādā secībā ēst. Vēl Jānis atklāj, ka ir ēdieni, no kuriem tomēr neatsakās: “Kad atbrauc mazmeitas, viņām cepu plānās pankūkas, no tām nevaru atturēties. Nevaru arī atturēties no pilnīgi visiem saldumiem, kādu cepumu apēdu. Kā aizbraucu uz Siguldu pie zobārsta, tā gribas ieiet kafejnīcā un nopirkt pāris kūku.”

      Vaicāts, vai seko līdzi ūdens patēriņam, J. Rukšāns teic, ka nē, bet ievērojis, ka šķidrumu uzņem diezgan daudz. “Tīru ūdeni gan nedzeru, ja nu vienīgi vasarā. Bet tā labprāt ūdenim pielieku tējkaroti cidoniju sīrupa un smiltsērkšķu sulu un dienas laikā strādājot kādas trīs četras krūzes izdzeru. Savulaik uz galda vienmēr stāvēja kafija, īpaši, kad strādāju žurnāla “Dārzs un Drava” redakcijā, bet tagad to dzeru no rīta un vēl priekšpusdienā. Vakarpusē cenšos atturēties, jo reizēm pēc tam ir grūti aizmigt. Lai gan, iespējams, vienkārši sāku domāt par dienas darbiem, ko vēl vajadzēja uzrakstīt, kas nav pareizi, un, kad no tādām domām nevar atkauties, tad vairs aizmigt nevar. Tam varbūt ir lielāka nozīme nekā krūzītei kafijas. Tad vēl Pilnmēnes naktis, lai gan īsti tam neticu, bet, kad ir pilnais Mēness, tiešām ir grūtāk aizmigt vai miegs ir trauslāks. Parasti gan guļu labi, arī šajā ziņā nevaru sūdzēties.”

            Vaicāts, vai ir vilinājums kādu dienu tomēr neko nedarīt, J. Rukšāns atbild, ka dažkārt ir vilinājums visu dienu lasīt grāmatu: “Bet jāteic, ja gadās saslimt, tad trešajā dienā jau ir grūti tikai gulēt un lasīt, tas sāk kaitināt, gribas rosīties. Tāpat mani nomāc notikumi Ukrainā, kuriem sekoju līdzi no Ukrainas raidījumiem. Saprotu, ka to nevaru izmainīt, bet vismaz varu ziedot Ukrainas armijai un regulāri to arī daru.”

      Jānis saka, ka šobrīd ir visilgāk nodzīvojušais Rukšāns. Pusotru gadu jaunākais brālis diemžēl nepārdzīvoja kovida laiku. Arī viņam tuva bija daba, viņš bija viens no Latvijas pazīstamākajiem orientieristiem, orientēšanas sporta leģenda, arī zemessargs.

Dzied korī un apmeklē kultūras pasākumus

      Tomēr nav tā, ka Jānis Rukšāns dzīvo tikai ziedu pasaulē. Kad sazvanījāmies, lai sarunātu interviju, viņš bija kora mēģinājumā. “Korī esmu, pateicoties Gunai, viņa mani aizveda, lai gan pati nedzied. Es agrā jaunībā dziedāju, biju viens no galvenajiem dziedātājiem mūsu kompānijā, man tiešām patika. Un Guna, to atceroties, teica, lai dziedu korī. Es vairs nevaru nodziedāt kā tolaik, bet korī varu padziedāt, un man patīk, jo tā ir izraušanās no darāmā ikdienā. Faktiski man ir divi stimuli, kāpēc būt korī:  viens, ka esam tikai četri vai pieci basi, un, ja es aiziešu, būs par vēl vienu mazāk, tāpēc jūtos par to atbildīgs. Otrkārt, man ļoti patīk Dziesmu svētki. Dziesmu svētku nedēļa ir fantastiska. Mani bērni dzīvo Rīgā, varu pie viņiem nakšņot un baudīt brīnišķīgo notikumu. Man ļoti patīk milzīgais,  koris, kas dzied kopā,” ar prieku teic J. Rukšāns. Viņš gan atzīst, ka gadu dēļ tas tomēr nav viegli – gan uzkāpt pa kāpnēm līdz estrādes skatuves augšai, gan visu laiku nostāvēt: “Bet pagaidām varu un man ļoti patīk, tāpēc arī no kora neatsakos.”

      Tāpat seniors pastāsta, ka labprāt ar sievu apmeklē klasiskās mūzikas koncertus Cēsīs. Kādreiz braukts arī uz Rīgu vai Liepāju, bet mājupceļā pēc pasākuma jau tumšs, vairs pa tumsu negribas braukt pie auto stūres, tādēļ nākoties izlaist tiešām skaistus koncertus. Tāpat gan Jānis, gan Guna paši tiek aicināti uz pasākumiem, dažreiz viņš tikai aizbrauc Gunai līdzi. “Kad ir jārunā ar publiku, ārkārtīgi svarīga ir auditorija. Kad redzu, ka klausītājus stāstītais interesē, es atraisos un stāstīt ir viegli. Bet gadās visādi, tā ir gan citviet, gan pie mums “Jaunrūjās”.”

      “Visu mūžu esmu bijis optimists, vienmēr smaidījis, tas noteikti ir gēnos. Tāpat kā rakstīšana. Mana meita ir piektā paaudze, kura raksta. Es pats arī.  Galu galā 20 gadus biju žurnāla redaktors un rakstīju diezgan daudz. Un arvien nedaudz rakstu,” saka vairāku grāmatu autors. 

    Jānis Rukšāns ir aktīvs arī sociālajos tīklos. “Vēlos, lai cilvēki zinātu par paveikto, labprāt atbildu uz jautājumiem. Gribas arī palepoties ar to, kas aug, kā tas izskatās. Dažreiz jau ielieku arī kādu politisku rakstu. Un par atbalstu Ukrainai šad tad rakstu,” par izvēli dalīties pieredzē un paust savu nostāju teic pasaulē lielākās krokusu kolekcijas saimnieks.

Es daru tā:

“Ikdienas rituāls man ir brokastis gultā. Mēs ar sievu allaž pieceļamies sešos no rīta, es aizeju, uzlieku tējkannu, ieberu vienā krūzītē zaļo tēju, otrā  kafiju, paņemu bļodiņu, tajā ielieku biezpienu, Guna pa to laiku sataisa zaļo kokteili, tad atgriežamies gultā, iedzeru pussauju tablešu, kas ir sirdij, holesterīnam, asinsspiedienam, diabētam, lēnā garā izdzeru ūdeni ar cidoniju sīrupu un smiltsērkšķu sulu, tad tēju, tad zaļo kokteili, tad apēdu biezpienu un noslēgumā izdzeru krūzīti kafijas.  Tikai tad ceļos no gultas. Tad ar sievu izrunājam, ko šajā dienā darīsim, sākam rosīties, un desmitos ir otrās brokastis. Savukārt vakarā vienmēr ejam gulēt desmitos. To stingri ievēroju. Ja vien nav kāds vakara koncerts vai ciemošanās pie draugiem.”

      Lai darbošanās siltumnīcā būtu ķermenim draudzīgāka, Jānis Rukšāns bieži strādā, sēžot uz krēsla. Savukārt galds, uz kura saliek podiņus ar stādiem, ir augstāks, nekā parasti mēdz būt galdi. Pie tā ērti strādāt, stāvot kājās, nav jāpieliecas.