Latvijas Universitāte (LU) sadarbībā ar Kultūras ministriju šogad izdevusi apjomīgu kolektīvo monogrāfiju «Latvijas mediju vides daudzveidība». Zinātniskais darbs piedāvā Latvijas plašsaziņas līdzekļu pašreizējās situācijas kopainu, akcentējot tās stiprās un vājās puses. Monogrāfijas autori ir LU Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieki un Komunikācijas studiju nodaļas mācībspēki, izdevējs – LU Akadēmiskais apgāds.

Viens no autoriem ir mediju eksperts Rolands Tjarve, Latvijas Universitātes (LU) Mediju institūta direktors, LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas pasniedzējs, kurš monogrāfijā analizēja sabiedriskajos medijos pēdējos gados notiekošos procesus un attīstības tendences.

– Kādu apsvērumu dēļ tapa šis pētījums par Latvijas mediju  vides daudzveidību?

R. Tjarve:

– Latvijas mediju vide pēdējos gados ir ļoti mainījusies. Transformācijas process  ir novērojams, sākot jau kopš 90. gadiem, kad notika pāreja no padomju sistēmas uz brīvu, demokrātisku mediju sistēmu, taču Latvijā nebija akadēmisku pētījumu šajā jomā. Tāpēc bija pienācis pēdējais laiks apkopot to, kas noticis ar Latvijas medijiem, un tādēļ arī tapa šis pētījums. Tas vairāk stāsta par Latvijas medijiem pēdējos trijos gados un ir veids, kā šo vēsturi dokumentēt.

Vēl svarīgi ir tas, ka pēdējā laikā arvien vairāk uzmanības tiek pievērsta mediju izmantošanai procesā, ko mēs saucam par hibrīdkaru, un sabiedrības dezinformācijā, līdz ar to jābūt skaidrībai, kādi mediju resursi ir Latvijā, kā šie resursi tiek apsaimniekoti, kas ir to īpašnieki, kādas ir šo mediju attīstības tendences. Tas bija vēl viens iemesls, kādēļ tapa šāds krājums.

–  Un ko tas atklāj? Kāda ir šodienas Latvijas žurnālistika kopumā – laba, slikta, viduvēja?

– Pētījums parāda problēmu, ka Latvijas žurnālistikā nevar izdalīt vienu vai divus kritērijus, lai novērtētu tās kvalitāti. Ne velti pētījumā uzsvērts, ka Latvijā ir dažādi mediju veidi. Katrs krājumā iekļautais tematiskais raksts noslēdzas ar konkrētā medija daudzveidības aspekta stipro un vājo pušu izvērtējumu un rekomendācijām. Skaidrs, ka tabloīdiem kvalitātes kritēriji un prasības ir vienas, bet analītiskajai žurnālistikai – pavisam citas Līdz ar to šis krājums palīdz cilvēkiem saprast un izvērtēt mediju darba procesu, jo ir skaidrs, ka nevar prasīt no visiem vienādi. Taču tas, ko var prasīt no visiem medijiem, ir pamatvērtību ievērošana. Tās ir patiesība, informācijas  pārbaudīšana, objektivitāte jeb nemelošana. Šīs vērtības  jāievēro visiem žurnālistiem, lai kādā jomā vai medijā viņi nestrādātu. Mūsu pētījums atklāj problēmu, – Latvijā ir pārāk mazs tirgus un ir mediji, kuru žurnālisti vai redaktori zināmā mērā atkāpjas no žurnālistikas normām tādēļ, lai medijs varētu izdzīvot. Tā ir dilemma, uz ko atbildes gandrīz vai nav. Vai ir vērts izdzīvot žurnālistikai, ja tā var upurēt žurnālistikas ideālus? Es personīgi domāju, ka žurnālists nedrīkst atkāpties no principiem nekad, lai kādi būtu motīvi, kas viņu mudinātu to darīt. Labā lieta ir tāda, ka valsts beidzot ir pievērusi uzmanību šim jautājumam, un Kultūras ministrijā izveidota Mediju politikas nodaļa. Kultūras ministrija arī bija galvenais pasūtītājs pētījuma «Latvijas mediju vides daudzveidība» veidošanai. Ceru, ka, izlasot un iepazīstoties ar šo pētījumu, valstiskā līmenī varētu būt aktīvāka rīcība saistībā ar mediju atbalstu. Sabiedriskie mediji saņemtu atbalstu, kā vieta, kur varētu strādāt augsta ranga profesionāli žurnālisti, bet komerciālos medijus turpinātu atbalstīt finansiāli, lai uzlabotu to kvalitāti.

– Kāds ir jūsu skatījums uz reģionālajiem medijiem? Esat pētījis to stiprās un vājās puses?

– Jā, un stiprā puse ir tā, ka vietējie jeb reģionālie mediji ir tuvāk cilvēkiem, jo žurnālisti vietējā sabiedrībā pazīst visas darbojošās personas un var prognozēt un analizēt notikumus. Vietējiem žurnālistiem ir daudz labāka vēsturiskā atmiņa, līdz ar to viņu veidotie materiāli var būt analītiskāki un gana kvalitatīvi. Turklāt arī vietējās kopienas iedzīvotāji pazīst savu reģionālo mediju veidotājus, un līdz ar to viņu attieksme pret informācijas sniegšanu ir daudz atvērtāka, nekā pret lielajiem nacionālajiem medijiem, kuru žurnālistiem neuzticas tieši tā iemesla dēļ, ka uzskata – žurnālisti nestrādā pietiekami profesionāli vai neatspoguļo sniegto informāciju tādā veidā, kā informācijas sniedzējs ir teicis. Savukārt, ja tā darītu reģionālie žurnālisti, viņi pēc tam nekur nevarētu paslēpties. Visi dzīvo vienā pilsētā.

– Un tieši tāpēc nonākam pie reģionālo mediju darba potenciāli riskantās puses. Patiesi visi dzīvojam vienā pilsētā, tāpēc reģionā strādājošais žurnālists, rakstot par neizdarībām vai nelikumībām, “rok” pazīstamu novadnieku virzienā, kuri lielo mediju žurnālistam savukārt ir svešinieki. Tas ir mūsu darbs, un mēs to darām, taču mums tas cilvēciski ir grūtāk.

– Jā, zināmā mērā šeit var iedarboties pašcenzūra – “nu ko tad mēs tā kritizēsim, pašu cilvēki vien ir”. Protams, tā ir problēma, taču uzskatu, ka tik un tā lielākajā daļā reģionu žurnālisti strādā profesionāli un kalpo sabiedrībai. Izaicinājums reģionālajiem medijiem ir pilnībā vai daļēji pašvaldībām piederošie izdevumi, tā sauktie mediju izstrādājumi. Reģionu medijiem ir jāizglīto savi lasītāji un skatītāji, jāstāsta, ka šāds pašvaldības izdevums nav medijs, kas objektīvi un vispusīgi atspoguļo patiesību, bet gan tas ir propagandas un sabiedrisko attiecību rīks. Taču bieži vien šajos pašvaldību medijos strādā bijušie reģionālo mediju žurnālisti, un tad varbūt rodas doma – “nu kur tad es tā bijušajam kolēģim knābšu acī”. Tas varbūt traucē šo problēmu atspoguļot plašāk.

–  Kādu nākotni redzat drukātajiem reģionālajiem medijiem?

–  Protams, auditorija reģionālajai drukātajai presei samazināsies, taču tikai līdz noteiktam līmenim. Tas ir izaicinājums vietējo reģionālo mediju menedžmentam sabalansēt drukāto avīzes versijas un interneta versijas attiecību tā, lai nepazaudētu auditoriju. Droši vien šis jautājums tiks atrisināts tādējādi, ka cilvēki vairāk pieradīs pie domas, ka par kvalitatīvu informāciju ir jāmaksā, un maksās arī par interneta izdevumu, bet vai tikpat daudz, kā par drukāto versiju, ir grūti pateikt. Es domāju, ka redakcijām būs vienkārši vairāk jāpārorientējas uz digitālo vidi.

– Ko, jūsuprāt, reģionos dzīvojošie lasītāji vēlas saņemt no reģionālajiem medijiem un ko šiem medijiem saviem lasītājiem vajadzētu dot?

– Tas, kas pašlaik notiek, ir gana labi. Žurnālisti zina, ko auditorija grib, jo mēra temperatūru ikdienā  – veikalā, sabiedriskajā transportā, privātās sarunās. Tieši tā ir reģionālo mediju stiprākā puse, ka redakcijas zina un pareizi izvērtē to, ko sabiedrībai vajag dot, un to arī dod. Nedomāju, ka ir tādas tēmas vai virzieni, kas būtu palikuši aiz kadra. Reģionālā prese ļoti labi tiek galā ar savu uzdevumu, tāpēc arī auditorija vēlas reģionālo presi, jo saņem to, kas tai vajadzīgs. Un reģionālos medijus noteikti vajag stiprināt. Tas ir viens no Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas uzdevumiem.

– Taču cik ilgi šo lasīt vēlmi sabiedrībā izdosies uzturēt? Lasīšanas paradumi mainās, jo sociālajos medijos izteikti dominē īsti teksti.

– Šai paradumu maiņai ir jāpievērš milzīga uzmanība gan skolās, gan ģimenēs, jo lasītprasme ir viena no cilvēka pamatprasmēm, līdzīgi staigāšanai. Pēdējā laikā novērojams, ka vieni veļ vainu uz otriem, citi domā, ka tas ir tikai un vienīgi sociālo institūciju pienākums panākt,  lai cilvēki lasa, nevis tikai skatās ekrānā un glauda telefonu. Lasīšana attīsta pavisam citas prasmes, kas ietekmē gan cilvēka domāšanu, gan uzvedību.