Man patīk paskatīties televizoru un internetu, pagatavot ēst. Lielus šedevrus netaisu, bet eksperimentēju ar garšvienām. Kooperējos ar kaimiņienīti, kam grūti ar staigāšanu, viņai no veikala atnesu nepieciešamo. Ja pagatavojam kaut ko garšīgu, viens otru uzcienājam. Un joprojām daudz laika aizņem teātris. Dēli atbrauc ciemos, ļoti priecājos par vienīgo mazmeitiņu. Nav garlaicīgi.”

Ojārs stāsta par bērnību: “Mans tēvs Zigurds bija Latvijas PSR armijas kapteinis, artilērists. Kad nomira Staļins, nolēma, ka nacionālie formējumi nav vajadzīgi, tos izformēja. Tēvs sāka strādāt Saldus sporta namā par direktoru. Netālu atradās milicijas ēka, un viņu aicināja: nāc pie puikām strādāt! Aizgāja, mācījās, bija kriminālizmeklēšanas inspektors. Atceros, ka mums mājās bija trīs telefoni, naktīs zvanīja: nāc, atkal divi līķi vai kāds pakāries... Es bērnībā spēlējos miličos, man patika. Mammīte Olga strādāja Skaitļošanas centrā, bet vēlāk arī pārgāja uz miliciju. Pie mums mājās nāca tēva draugi — tie, kurus bija iepriekš iesēdinājis, un tie, kurus vēl nebija iesēdinājis.  Visi par viņu labi atsaucās. 

Nolēmu, ka iešu tēva pēdās un pēc 11. klases beigšanas mani aizsūtīja uz Omskas augstāko milicijas skolu, kas sagatavoja operatīvos darbiniekus ar augstāko izglītību. Eksāmenus noliku, bet neizturēju konkursu. Aizgāju dienēt armijā, kad atgriezos mājās, ar vēzi nomira tēvs. 

Sāku strādāt par atslēdznieku Lauktehnikā. Ja neesi galīgi stulbs, no pieredzējušiem vīriem visu varēja iemācīties. Un tad mani aicināja strādāt Brocēnu kultūras namā, biju sētnieks un saimniecības daļas vadītājs. Interesanta skola man bija diskotēkas — kontingents dažāds, apmeklētāji centās ienest alkoholu, viens pat reiz čurāja uz klavierēm. Tiku galā, man problēmu nebija. 

Kad apprecējos ar sievu Ilzi, viens pēc otra sāka dzimt bērniņi — trīs dēli. Tad sākās mans Salaveča laiks. Sīkie ir acīgi, viņi skatās, visu smalki izpēta un diezgan ilgi tic Salavecim. Teica: tu biji Salavecis! Mani ievilka Brocēnu teātrī, nu jau 32 gadus spēlēju. Ar mums strādā režisore Zanda Strogonova. Ar izrādēm esam izbraukājuši plašu apkārtni, arī teātru festivālus. Bijušas pārpildītas skatītāju zāles, bet esam spēlējuši arī mazāk cilvēkiem. Tas mums uz skatuves netraucē. Izlīdzu arī Druvas teātrim, kad kāds aktieris nevar ierasties, Ļuba Kapteine aicina palīgos. Man patīk, ar druveniekiem biju aizbraucis uz Briseli, arī Islandi. Interesanti. Brocēnu kultūras namā nostrādāju bez dažiem mēnešiem trīsdesmit gadu. Pēc tam vēl neilgi biju Brocēnu pašvaldības saimniecības daļā.

Bērnībā nedomāju, ka būšu aktieris, bet pirmajā klasē skolotāja Elza Lediņa deva mazas lomiņas — zaķīšus, kaķīšus, puisīšus, kas no sliktiem kļūst par labiem... Vidusskolā spēlējām žetona vakara izrādi — krievu rakstnieka lugu Tas nav tik vienkārši. Ar to mūs aizsūtīja arī uz skati Talsos, jo Saldus rajonā neviena cita nebija. Mums iedeva otro vietu. Jauniešu izrādēs ir cita erka, cita degsme. Doma par aktiera profesiju nebija, tad jau vairāk patika zīmēšana. 

Gadu gaitā lomas bijušas dažādas, arī tādas, kur četru cēlienu izrādē uz skatuves noslēgumā jābūt divdesmit sekunžu, bet citās teksta ir daudz. To mācos, skaļi lasot. Režisore Zanda saka, ka jāiztiek bez sufliera. Mums bijušas meistarklases, kurās profesionāļi dod vērtīgus padomus. Teātri spēlē arī vecākais dēls, abi esam uz skatuves.” 

Bērnībā Ojāram nebija pārtikusi ģimene, kad mājās parādījās televizors, tas bija lietots. Māsa pēc astotās klases aizbrauca strādāt uz Rīgas Manufaktūru, viņa ļoti gribēja dzīvot Rīgā, bet Ojārs nekad nav gribējis pārcelties prom no Brocēniem. Varbūt tāpēc, ka vecāki vasarās viņu sūtīja uz laukiem, Ošeniekos pie tēva vecākiem. Tur māja mežmalā, dzīvnieciņi, daba, klusums. Laukus viņš atceras tikai ar labu.

Ojārs Druvaskalns uzskata, ka ar aiziešanu pensijā dzīve nebeidzas. Viņš saka: “Esmu optimists. Kamēr dzīvojas, jādzīvo! Bet visu laiku tikai priecāties arī neizdodas. Piemēram, par īri un siltumu mēnesī man bija jāsamaksā 327 eiro, plus pārējie maksājumi. Šādiem brīžiem iedot opimisma recepti nav viegli. Manuprāt, nevajag senioram palikt vienam četrās sienās, jāiet sabiedrībā. Nevajag raudāt par katru valdības lēmumu, kas šķiet nepareizs. Ja to ar kādu izrunāsi, tad kopā pakreņķēsies, pasmiesies un kļūs vieglāk ap sirdi. 

Es gaidu augustu, kad kopā ar druveniekiem brauksim uz Somiju spēlēt Trīnes grēkus. Ļuba Kapteine ir baigais vells, visiem pagasta pašdarbības kolektīviem noorganizē ārzemju braucienus! Tas ir ļoti liels stimuls darboties.”