Caunes stāsta, ka Meirānos “Lukaušu” mājās ir ienācēji.

— Mājas nopirkām 2014. gadā, te bija viena kūla, izejot pa durvīm, priekšā auga priede, ko pārstādījām, apkārtni iztīrījām. Pirmos gadus, kad mājas vajadzēja remontēt, te vēl nedzīvojām. Tad dzīvojām Barkavā, braukājām uz “Lukaušiem”, bet vienu vasaru izmēģinājām dzīvot laukos un braukt uz darbu. Toruden nevarējām vairs atgriezties atpakaļ uz Barkavu, jo te bija gabaliņš sirds un viss, kas mūsu rokām paveikts. Divas istabas bija izremontētas, varēja palikt dzīvot pavisam.

Mums ar Juri sfēras ir sadalītas: man ir puķes, veļas, trauku, gaļas mašīna, viņam — visa lauku sētas mehanizācija, kartupeļi, zāle, virtuvē patīk darboties kopā.

Juris visu darba mūžu ir bijis lauksaimnieks, strādājis uzņēmumā “Latraps”, Dace ir skolotāja, vadījusi arī novada izglītības darbinieku arodbiedrību.

Par to, kāpēc pārcēlās uz dzīvi lauku mājās, Dace Caune paskaidro: — Dzīvojot Barkavā dzīvoklī, nebija tādas sajūtas, kāda ir patlaban. No rīta izeju laukā, miers, klusums, dārzā apskatos, kas jauns uzziedējis, ieelpoju puķu smaržu. Mums laukos tagad ir tāds dzīves līmenis kā pilsētā un vēl klāt daudz bonusu, ko dod daba — var iziet ārā, lai saplūktu svaigas puķes, garšaugus.

Joprojām saista amatierteātris

— Tā īsti pensijā vēl neesmu, jo Barkavas kultūras namā vadu amatierteātri “Dzirkstis”. Tas ir kā sirdsdarbs. Nu jau būs 10 gadi, kopš pastāv šis kolektīvs. Kad atzīmējām jubileju, tik daudz cilvēku Barkavas kultūras nams reti kad ir piedzīvojis. 30 gadus mēs nodzīvojām Barkavā, un tā puse joprojām velk. Tur uzauga bērni, gāja skolā. Esmu skolotājas Annas Treices audzēkne, vidusskolu pabeidzu Madonā. Pēc tam iestājos Liepājas Valsts pedagoģiskajā institūtā, kur ieguvu sākumskolas skolotājas diplomu. Strādāju Barkavas pamatskolā par sākumskolas skolotāju. Man bija savs leļļu teātris. Tā aizrautība ar lellēm nāk līdzi no Madonas vidusskolas gadiem. Skolotāja Skaidrīte Putniņa vadīja leļļu teātri, kur pieteicos arī es. Tā kā dejoju, dziedāju korī, kas paņēma daudz laika, uz leļļu teātri reti kad parādījos. Man tas viss patika, bet tā īsti tajā nepiedalījos. Sāpe par to palika, kas pēc tam tika ārstēta skolā, jo nodibinājām mīksto rotaļlietu šūšanas pulciņu, bet, lai rotaļlietām rastu pielietojumu, iestudējām izrādes. Nu jau skolā man būtu 30 gadi, kopš sāku vadīt leļļu teātri. Kad strādāju Madonas BJC, lelles pārcēlās tur. Priecājos, ka mana vecākā mazmeita Alise Caune šogad izvēlējās mācībām multiplikatora novirzienu, arī jaunākā mazmeita Lelde apmeklē zīmēšanas pulciņu.

”Dzirkstis” turpinu vadīt, teātra kolektīva 10 gadu jubilejai iestudējām Hermaņa Paukša lugu “Vai manu cūku neesat redzējuši?”

Arī mēs ar Juri ilgus gadus dejojām deju kolektīvā, no sākuma tas bija Barkavas KN “Klabdancis”, pēc tam — deju kolektīvs Meirānu tautas namā, — pastāsta Dace Caune. 

Atrast labo, turēties kopā

Dace un Juris Caunes šogad atzīmēja kāzu 44. gadadienu. Uz vaicājumu, kā abi satikās, Dace atcerējās: — Viņš dzīvoja netālu, nāk no ”Gaigaliešiem”. Uz Jāņiem biju atbraukusi ciemos pie draudzenes. Toreiz satikāmies, bet ne jau par nākotni domājām. Juris pierakstīja manu mājas telefona numuru, nepazaudēja, jo to viņš ieskrāpēja uz mašīnas motora pārsega. Mēs esam kopā un noturējušies visu šo laiku.

Uzskatu, lai kādas likstas dzīvē gadītos, ja abi turas kopā, visas grūtības var pārvarēt. Galvenais ir atrast to labo, kādēļ ir vērts dzīvot un turpināt, un tā ir ģimene. Dēls dzīvo Īrijā, meitas ģimene — Norvēģijā, bet visi atrodam iespēju regulāri satikties. Pagājušajā gadā bija salidojums Korfu, šogad — “Lukaušos”.

Abiem patīk ceļot, un ne jau tikai uz tālākām zemēm, arī tepat pa Latviju.

Ģimenes rīcībā ir uzdāvinātie ceļojumu maršruti, kas visi vēl nav izbraukāti.

— Tik labi, kā tagad dzīvojam, mēs nekad neesam dzīvojuši, — savā skatījumā dalās Dace. Viņa atceras: — Padomju laikos sitāmies kā pliki pa nātrēm, un kas tikai viss nebija jādara. Cūkas un cukurbietes, pat govs bija, ko sākumā slaukt nemācēju. Bija aita, tele, ko nobarojām, un par iegūto naudu nopirkām dīvānu. Tolaik naudas nebija, arī veikali bija patukši, bet mēs mācējām izdzīvot — gatavojām konservus, ko vēl arī tagad protu. Ja raudam, ka veikalos pārtikas cenas augstas, vai tad sava dārza ogas un dārzeņus izmantojam. Šogad spiedīsim sulu no plūmēm, esam iesākuši gatavot rabarberu vīnu. Mums pašiem jau tik daudz nevajag, bet iegriežas kāds ciemiņš, ir, ko aizvest ciemakukulim. Uzskatu, ka tam, ko savās mājās sagatavo, ir cita vērtība.

Mājas kafejnīca “Lukauši”

Otro gadu “Lukaušu” saimnieki piedalījās “Mājas kafejnīcu dienās”.

“Lukauši” piedāvāja savu kulināro mantojumu — mājās ceptu maizi, putraimu desas un citus labumus. Šogad bija arī norvēģu vafeles, cukurvate, sula, bet apkalpoja četras mazmeitas — Lelde, Estere, Alise un Linda.

No kurienes kulinārās prasmes? Dace Caune atklāj: — Laikam esmu tāds cilvēks, kas visu, kas interesants, uzsūc kā ar sūkli. Pirmais cilvēks, no kā iemācījos gatavot ēst, bija mana mamma. Atceros, mums bija malkas plīts, mamma gatavoja, man bija mazās panniņas, katliņi, man atļāva gatavot sev. Kad gāju skolā, mums kaimiņos dzīvoja 1. bērnudārza saimniece, izglītota dāma, kas Ulmaņlaikos gājusi Kaucmindē. Viņa cepa tortes, arī pasūtītājiem. Kad cepa, smaržoja visa māja, un bērni gāja pie Olgas Petrovnas izlaizīt bļodas. Pamazām viņa man uzticēja garnēšanu, samācījos arī mīklas gatavošanu, un jau 12 gados cepu mājas tortes, gatavoju vārīto krēmu. Torti biju izcepusi arī “Mājas kafejnīcu dienām”. Gatavot putraimu desas, gaļu, cept maizi iemācījos no vīramātes, kas tepat netālu dzīvoja laukos, viņiem bija maizes krāsns. Viņas draudzene bija godu saimniece, kas mani ņēma līdzi par palīgu. Mēs ar Juri visu darām kopā, varbūt esmu tā, kas pieliek garšvielas.

— Kura ideja bija iesaistīties “Mājas kafejnīcu dienās”?

— Pagājušajā gadā tā bija mana ideja, šogad to ierosināja znots, kas Norvēģijā strādā par pavāru. Pati pagājušajā gadā biju noskrējusies, apkalpojot viesus, jo cilvēku interese bija ļoti liela. Neizpalika arī visas mājas rūpes, apkārtnei ir jābūt skatāmai.

Dace Caune dalās arī priekā, ka Meirānos izdevies sadraudzēties arī ar vietējiem cilvēkiem: — Parasti jau vietējie svešākus ienācējus nepieņem. Meirānos darbojas ļoti aktīva iedzīvotāju biedrība “Vienā solī”, ko kūrē Ina Bidiņa, un viņai ir tik daudz labu ideju. Uz projektu konkursos atbalstītajām apmācībām brauc cilvēki no plašākas apkārtnes. Grandiozs ir Meirānu Ziemassvētku egles iedegšanas pasākums, ko rīko biedrība. Esmu lepna, ka arī es esmu šajā biedrībā.

Tas ir ļoti svarīgi, ka paši cilvēki ir kustīgi. Ja mēs visi sēdēsim mājās un vaidēsim, ka viss ir slikti, nekad labāk arī nekļūs. Neviens dzīvesprieku neiedos, katram tas ir jāatrod.