Viņi saka, ka ir brīvi pilsoņi, darbā vairs nav jāiet, bet laika neesot — nevarot paspēt visus darbiņus mājās izdarīt.  Katru dienu nemakšķerējot, bet vairākas reizes nedēļā noteikti.  Dāvids smej, ka Dainis un viņa draugs Aivars, ar kuru kopā visbiežāk makšķerē, iesaukti par arteli Brīvais vilnis. 

 Dainis un Dāvids ir arī Zemessardzes veterāni, šomēnes, piemēram, pilda dažādus pienākumus mācībās Namejs, regulāri piedalās atceres pasākumos, talkās piemiņas vietā Airītes.  Nesen piedalījušies arī zemessargu sporta sacensībās, kurās izcīnīja 3. vietu. Viņuprāt, esot pensijā, jāsaglabā saikne ar sabiedrību, abiem ir plašs paziņu loks gan makšķernieku vidū, gan arī Zemessardzē...

Abi kungi makšķerēt sākuši agrā bērnībā, Daini šajā mākslā ievadīja tētis, Dāvidu — vecākais brālis. “Tēvs bija milzīgs makšķernieks un mednieks, no viņa arī viss sākās,” atceras Dainis. “Toreiz no lazdas taisījām makšķerkātus, Šķēdes upītē un Vārmes Spīķos bija zivju jūra. Vienlaik biju arī aktīvs mednieks, bet tagad esmu pārgājis uz copēšanu. No vakara jau sakārtoju somas, naktī nenāk miegs — ik pa pāris stundām mostos, domāju, ko šoreiz likt uz āķa. Ja neķeras, jāmaina, un katrā ezerā ir savs. Kādreiz biju dulls, mazā gaismiņā skrēju makšķerēt, tagad ap astoņiem no rīta un līdz pusdienlaikam. 

Tuvākais ir Brocēnu ezers, tajā man ir laiva, bet Cieceres ezerā — Aivaram. Grūti tās laivas dabūt, sametām naudiņu un nopirkām kopīgu Remtes ezerā. Gadās, ka ar Aivaru ieejam azartā, sākam mačoties. Redz, man šodien tāds loms! Pašam jau daudz nevajag, zivtiņas arī atlaižu atpakaļ ūdenī. Iedodu meitām vai vēl kādam, kas paprasa. 

Nevaru izstāstīt procesu, kad pieķeras zivs. Vilkšana ir lielākais prieks. It sevišķi, ja trāpās lielāki asarīši. Tādas izjūtas, ka var pacelties debesīs! Brocēnu ezerā izvilku līdaku — septiņi kilogrami ar kapeiciņām, bet Dāvids man izgrieza pogas — viņa līdakai pietrūka 600 gramu līdz desmit kilogramiem. Ja redzu, ka draugam pieķērusies zivs, bet man nav, trīc rokas. Tad meklēju ķeseli, lai palīdzētu viņam. Šovasar neķērās, lielāki lomi sākās tikai septembrī. Copes dienā mājās zāli nepļauju, tad relaksējos svaigā gaisā un baudu dabu. 

Vienreiz ar mazdēlu Ralfu Cieceres ezerā piedalījāmies makšķerēšanas sacensībās, viņš noķēra lielāko zivi, septiņu komandu vidū dabūjām otro vietu. Tagad puikam uz dzimšanas dienu uzdāvināju jaunu kātu. Tik priecīgs! Vienu līdaku jau mammai aiznesa mājās. 

Man zivis garšo, līdakas ir pasausas, bet var uztaisīt tefteļus, ietīt folijā un izsautēt, cepeškrāsnī izcept. Visgaršīgākais ir līnis un asaris. Līnim asaku nav, tikai mugurkauliņš. Karūsas un brekšus esam iesaukuši par armatūru, tām daudz asaku. 

Vienreiz no laivas iekritu Brocēnu ezerā — braucu krastā, un viens makšķernieks prasīja padot pludiņu. Sasvēros, laiva apvēlās, bet es kā delfīns ātri izlēcu ārā no ūdens.”

Dāvids stāsta, ka mazāk laika velta makšķerēšanai nekā Dainis, bet pēdējā laikā tomēr esot aktivizējies. “Ar makšķerniekiem ir tā — ja dzird, ka kāds izvilcis lielo zivi, nākamajā dienā visi turp saskrien. Un tad mēdz būt, ka nevienam nekas neķeras. Es braucu makšķerēt uz Brocēnu, Cieceres, Odzēnu ezeru, arī Pakuļiem un Ventu abpus Skrundai. Esmu aizbraucis arī uz butēm jūrā, bet turp garš ceļš, trāpās ne tas vējš...

Mana zivs ir asaris, kas tā pretojas makšķerniekam! Nesalīdzināmi ar līdaku. Man bijuši lieli asari. Lai tos atrastu, jāpazīst ūdens, kas katrā ūdenstilpē ir citādāks. Jaunās paaudzes makšķernieki izmanto modernās tehnoloģis, ar kurām var redzēt, kas notiek ūdenī. Dienām viņi tā meklē zivis. Man nepatīk. Dēlam arī ir tāds aparāts, bet es viņu vairākas reizes esmu pārspējis. 

Pagājušajā ziemā man bija ļoti interesants atgadījums. Ar mazo bļitkiņu, tievo aukliņu un dzīvo ēsmu gāju uz asariem, jutu, ka pieķēries kaut kas smags. Teicu kolēģim, ka būs jācīnās. Daudzas reizes pievilku un palaidu aukliņu caur pirkstiem, lai skrien. Tādā brīdī vajadzīga liela pacietība un nedrīkst nervozēt. Gaidīju, kamēr zivs piekusa un nomierinājās. Pagāja ilgs laiks līdz izvilku, bet arī bauda bija ilgāka nekā, ja ātri izvelk. Noķēru vairāk nekā piecus kilogramus smagu līdaku. Tas bija brīnums. 

No visām zivīm vislabāk man garšo cepts asaris. Tagad modē asarus dīrāt, lai nav jātīra zvīņas.  Esmu mēģinājis, bet zivij tad vairs nav īpašās garšas, kas ir ādiņā. 

Man ir astoņi mazbērni, bet makšķerē tikai viens. Kad makšķerējam kopā, pastāstu dažādas nianses,  lai mācās. Viņš tagad aizrāvies ar mušiņmakšķerēšanu. Kopā ar tēvu brauc uz Burtnieku ezeru, jo dzīvo Raganā, Gaujas baseinu. Saka, ka tas ir elitārs makšķerēšanas veids — speciālas ēsmiņas, auklas... Met straumē un pludina, jānolasa ūdens, jāprot uzminēt, kur varētu būt alates, foreles — tās ļoti garšīgas zivis. 

Ja neķerās, es nepārdzīvoju, bet domāju, kur tā zivs varētu būt. Varbūt nomainu mazāku māneklīti. Neuztraucos arī tad, ja mājās jābrauc tukšā. Dzīves pieredze arī liek būt uzmanīgiem, piemēram, ziemā uz ledus. Vienā pavasarī man gadījās iekrist Remtes ezerā. Nebija atkusnis, pie sala. Labi, ka nepiesmēlu zābakus un varēju turpināt makšķerēt.”

Gan Dainim, gan Dāvidam ir kreņķis par Brocēnu ezeru, kurā nekad neesot ielaisti zivju mazuļi. “Pagājušajā gadā tajā labi ķērās līņi, bet šogad tikai viens,” satraukts Dainis. “Rudeņos pa divām sīkām upītēm ezerā ietek māla duļķi, ezers brūns kā kafija, līdz tas nosēžas. Tas taču zivis bendē nost. 

Ja ūdenstilpei uzrodas apsaimniekotājs, tad tajā ielaiž zivju mazuļus. Cieceres ezerā par to rūpējas Spēlmanis, Pakuļu ūdenskrātuvē — Saldus makšķernieku klubs.”

Makšķernieki atzīst, ja viņiem nebūtu copēšanas, tad būtu grūti, jo nepatīk sēdēt pie televizora. Bez makšķerēšanas dzīve būtu garlaicīga.