Latvijas Žurnālistu asociācija mediju kritikas projekta ietvaros turpina interviju sēriju ar mediju profesionāļiem. Par Latvijas Radio korespondentu Edgaru Kupču sūdzas gan pašvaldību amatpersonas, gan medija uzraugi, gan politiķi. Viņu draud atlaist, tiesāt. Tomēr žurnālists turpina strādāt, kritizē, meklē nesakritības, nelikumības, aizdomas un pārdomas raisošus faktus un notikumus, jo uzskata, ka mums – Latvijas iedzīvotājiem – tas ir jāzina.

– Bija laiks, kad par žurnālistu Edgaru Kupču plašākā sabiedrībā zināja salīdzinoši maz, bet pēdējā laikā tavs vārds tiek locīts dažādās auditorijās. Ne tikai tāpēc, ka tu vienkārši esi žurnālists vienā no populārākajiem medijiem Latvijā. Tevi draud atlaist politiķi, par tevi sūdzas pašvaldību amatpersonas. Tu esi saukts par meli, viltus ziņu autoru, uzpirktu. Kā un vai tas ietekmē tavu darbu?

– Protams, ka tas ietekmē, un katru reizi tā ir laba ziņa. Tas ir mana darba novērtējums. Tas mani padara stiprāku. Vairāk domāju, kā es strādāju, lai lamas nav pamatotas. Tiklīdz kāds ierēdnis vai politiķis, vai politiķa draugs ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi. Ja  [Ventspils domes atstādinātais mērs] Lembergs piesauc mani vienā ”kompānijā” ar [LTV žurnālistu] Ivo Leitānu, [«Ir» galveno redaktori] Nelliju Ločmeli, man ir gods būt šādā sarakstā. Tas nav pazemojums. Ja kādam nepatīk, tad ir pamats šādiem rakstiem, sižetiem, un par šīm lietām jāturpina interesēties. Ir jāuzdod [sabiedrību] interesējošie jautājumi, lai nav tā, ka Lemberga preses konferencēs iepriekš sagatavotus jautājumus uzdot tikai domes sabiedrisko attiecību speciālisti.

– Vai savā darbā jūti, ka pēdējā laikā uzbrukumu žurnālistiem ir aizvien vairāk, kāpēc tā?

– Bija vairāk. Un var izskaidrot, kāpēc vēršanās pret žurnālistiem notika tik intensīvi. Politiķi un topošie politiķi saprata, ka sabiedrība vēlas aizvien radikālākus cilvēkus pie varas, jo ir apnikusi pelēcība. Un tad arī rodas šie radikālie spēki, kas visus saliks cietumā, padzīs. Un šī publiskā agresivitāte, zināms radikālisms vēršas ne tikai pret politiķiem, kas ir pie varas, bet arī pret žurnālistiem, pret vēlētājiem, kas neatbalsta šos karstgalvjus.

Ļoti pozitīvi bija tas, ka pēdējo parlamenata priekšvēlēšanu posmā žurnālisti tomēr spēja vienoties, nevis konkurēt, un daudzas agresijas ”spoguļoja” mazāk. Ir dabīgi, ka žurnālistā rodas ignorance pret kādu topošo politiķi, kurš grib diktēt žurnālistiem dienaskārtību, nosauc tos par stulbeņiem, kuri nezina, kas valstīt ir svarīgākais.

Bet pavisam traki, ja politiķis sāk cilāt žurnālista privāto dzīvi. Tajā pašā laikā varbūt žurnālistiem vienkārši ir jāaudzē bieza āda un jāsaprot, ka šāda interese būs. Arī man labāk patīk stāvēt aiz diktafona, bet es [atšķirībā no politiķa], protams, neesmu publiska persona un man nebūtu ne par ko jātaisnojas. Ja rastos interese par manu privāto dzīvi, es uzdotu to pašu jautājumu, ko uzdodu sev katru reizi, veidojot sižetu radio, – kur ir sabiedrības ieguvums, kāpēc šis jautājums ir svarīgs, kā mana personīgā dzīve ietekmē manu darbu un mana darba rezultātu?

– Kas ir tie argumenti, kas liek turpināt strādāt arī ar pretrunīgiem sižetiem? Domāju, jau sākot interesēties un uzdot jautājumus, bieži zini, ka atkal sekos sūdzības un pārmetumi?

– Turpināt liek mans amata nosaukums. Ja es to nedarīšu, man būs grūti saprast, ko es vispār daru šajā nozarē. Aprakstoša un tai līdzīga žurnālistika nav mans lauciņš, es tā neprotu un mani tas neinteresē. Ja es neveidotu savus sižetus, man būtu jāiet strādāt dārzkopībā.

– Vai pastāvīgie ”sižetu varoņu” iebildumi nerada pašcenzūru, kad atsakies no kādiem darbiem?

– Sūdzības gan nerada pašcenzūru. Drīzāk izvērtēju, vai pārāk lielu uzmanību nepievēršu kādai konkrētai pašvaldībai. Iepriekšējā darba pieredze man lika pievērst ļoti lielu uzmanību Jelgavai. Un tas man nāk līdzi, es zinu, kas tur notiek, zinu, kur skatīties, kur meklēt. Bet katru dienu sižets par Jelgavu Latvijas Radio būtu par traku klausītājiem. Kaut mierīgi to varētu izdarīt. Un tad ir pašcenzūra – ja ir aizdomas par 16 miljonu iepirkumu, stāstu, ja ir divi miljoni ar tādām pašām aizdomām, varbūt neziņošu, kaut gan arī šie divi miljoni ir svarīgi.

Nosacīti pašcenzūra strādā attiecībā uz Ogri. Tur tiešām bija mana kļūda. Veidoju sižetu par to, ka Ogres mērs parakstījis vienošanos ar visiem Ogres žurnālistiem, lai tie neko sliktu par viņu neziņotu. Nevarēju teikt ”visi žurnālisti”, jo nezinu jau, cik Ogrē žurnālistu. Par to saņēmu aizrādījumu arī no [Latvijas Žurnālistu] asociācijas. Kopš tā laika Ogres manos sižetos nav, kaut gan Ogrē tāpat ir gan dīvaini iepirkumi, gan citādas dīvainas lietas. Es vienkārši tam nepievēršu tik lielu uzmanību kā citām Latvijas pilsētām.

– Cik bieži saņem sūdzības? Cik bieži apmeklē Ētikas komisijas? Vai ir kāda atvērta tiesu lieta šobrīd?

– Kādu brīdi man likās, ka komisijas būs reizi mēnesī, bet tagad tā nav. Kādas divas trīs komisijas gadā. Bet tas ir labi, ka notiek šādas sēdes. Tajās sapulcējas visu Latvijas Radio struktūru pārstāvji un diskutē par konkrēto sižetu. Labi, ka nedzīvojam laikos, kad atnāk viens priekšnieks un pasaka: ”Būs vēl viena sūdzība, un es tevi atlaidīšu!” Līdz šim Ētikas komisijas ir spriedušas, ka pārkāpumu manā darbā nav. Tāpat kā tiesas – ir viena tiesvedība, kur pirmās divas instances ir teikušas – pārkāpuma nav. Tas liecina, ka lielu kļūdu manā darbā nav.

– Vai ir bijuši sižeti, kurus tomēr neesi publiskojis?

– Tādu nav bijis. Ir bijusi informācija, kas ir savākta, bet to publiskot atturējusi doma, ka visiem Latvijas Radio klausītājiem tas varētu nebūt svarīgi. Piemēram, vai tas būtu svarīgi visas Latvijas klausītājiem, ka vienai bibliotēkai ir mainīts statuss, lai tur varētu ierīkot privātmāju? Ir arī gadījumi, kad informācija jāgaida, lai sižets būtu pienācīgs. Piemēram, par to, ka slimnīca atkārtoti izmanto jau lietotos instrumentus. Ir šāda informācija, ir viena medmāsa, kas par to runā. Bet vajag vēl kādu avotu, un nācās gaidīt mēnešiem, ik pa laikam interesējoties un ”čamdoties apkārt”, kamēr saņemas vēl kāda runātāja, un var veidot sižetu sēriju par šo tēmu.

– Kā tev šķiet, vai darbs sabiedriskajā medijā atšķiras no darba privātā? Kā? Vai atbildība ir citāda?

– Pēc manas darba pieredzes, atšķirība ir ļoti būtiska. Savulaik es sāku strādāt privātā medijā koncerna sastāvā, kur bija pašsaprotamas tādas žurnālistikas vērtības kā neatkarība, demokrātijas stiprināšana. Tā bija sākumā. Bet, mediju uzņēmumam nonākot vietējās privātās vai politiķu rokās, atklājās, ka šīs vērtības īpašniekiem nemaz nav vajadzīgas. Īpašnieki iecēla jaunu galveno redaktoru, samazināja kolektīvu. Sākās norādījumi, ka par šo vai citu pašvaldību nevajag rakstīt tik slikti, jo nevarēs dabūt reklāmu. Galvenais redaktors izvēlējās par kādām tēmām neziņot vai ziņot mazākā apjomā, nekā vajadzētu. Tas nozīmēja satura vājināšanu, [publicēja] saturu, mazāk nozīmīgu lasītājiem un izdevīgāku vietējai varai.

Savukārt sabiedriskajā medijā es varu darīt, ko gribu, ar to nesaprotot visatļautību, bet to, ka neviens temats, ja spēšu to aizstāvēt [kā sabiedrībai nozīmīgu], nepaliks ārpus ētera. Un tā ir atšķirība – sabiedrības intereses stāv pāri visam. Ietekmēt grūtāk, jo izlemšanā piedalās kolektīvs, nevis viens atsūtīts cilvēks.

– Tavuprāt, vai sabiedriskie mediji spēj pildīt savus uzdevumus pilnvērtīgi? 

– Sabiedriskajiem medijiem vienmēr pietrūkst naudas. Ja ir ”piešpricētas” naudas, tad sabiedriskie mediji var kļūt interesantāki, ar lielāku informācijas apjomu, nekā nabadzības apstākļos. Kaut gan arī tad sabiedriskie mediji var ziņot par tēmām un gatavot saturu, ko privātie mediji bieži nevar atļauties. Tā kā informācija sabiedriskajos medijos ir plašāka un vispusīgāka.

– Vai sabiedriskie mediji ir pasargāti no politiķu vai citu trešo pušu iejaukšanās? Nereti dzirdam, ka sabiedriskie mediji ir vairāk pakļauti potenciālajām ietekmēm. Tavuprāt, šīs bažas ir pamatotas?

– Bažām par politiķu ietekmi uz sabiedrisko mediju iegansts ir vienmēr. Saeimas komisija, kurā pārstāvēti noteikti politiskie spēki, ieceļ sabiedrisko mediju uzraugu (Nacionālā Elektronisko Plašsaziņas līdzekļu padome – NEPLP), kas reizē ir arī kapitāldaļu turētājs. Bažas par to, ka uzrauga locekļi ir ne tikai politiķu izraudzīti, bet arī ietekmēti, nav nemaz tik pārspīlētas. Mēdz būt arī pie mums, radio, ka politiķi piezvana valdei un saka, kas nav paticis ziņās. Un valde izsauc Ziņu dienesta vadību un prasa skaidroties. Ja politiķu interese noteikt mediju dienaskārtību nebūtu tik liela, tad nebūtu šādu zvanu un izteikumu publiskajā telpā, ko vajadzētu un ko nevajadzētu sabiedriskajiem medijiem ziņot. Tā ka daudzi politiķi grib diktēt dienaskārtību sabiedriskajos medijos, kam ir liela auditorija un sabiedrības uzticība. Tieši tāpēc, manuprār, politiķi jātur vēl lielākā gabalā no sabiedriskajiem medijiem nekā tas ir šobrīd.

– Vai pats tiešā veidā esi saņēmis kādu politiķu norādījumus, aizrādījumus?

– Izņemot to, ka esmu atlaižamo sarakstā, man pašam neviens politiķis nezvana un nesaka, kas man būtu vai nebūtu jādara. Bet bija saķeršanās ar Gobzemu, kas bija KPV.LV premjera amata kandidāts. Vasarā sociālajos tīklos Gobzems visu laiku solīja kaut kādus atklājumus – atklāšu rīt, atklāšu rīt. Un es pie viena šāda pierakstīju „rīt”. Un sakaitētajā priekšvēlēšanu gaisotnē tas Gobzemā radīja emocijas. Tas beidzās ar to, ka viņš paziņoja: atlaidīs mani no darba uzreiz pēc vēlēšanām. Kā redzam, kopš vēlēšanām pagājuši divi mēneši (Saruna notika decembra beigās. – Red.), bet Gobzems mani atlaidis nav. Pēc tam viņš taisnojās, ka tas bijis emociju karstums, jokošanās. Bet tas tomēr pierāda, ka potenciālajam politiķim šķiet – tieši tik viegli šajā valstī kārtojamas lietas. Var izrādīties, ka tik viegli nemaz nav… Lai gan, var jau būt, ka tas bija vienkārši pieredzes trūkums, kad liekas, ka, iesitot otram pa galvu ar lāpstiņu kā smilšu kastē, var dabūt, ko grib, pievākt visu sev.

Tomēr allaž jāpatur prātā, ka var kāds sagribēt izrēķināties un dabūt nost no ceļa. Redzot, kā žurnālistiem tiek draudēts ASV, demokrātijas citadelē, normālu mediju neesamību vai apspiestību Ziemeļkorejā un Krievijā, bīstamība pastāv.

– Nav noliedzams, ka bieži esi izaicinošs, skandalozs. Atļaujies sociālās tīklošanas vietnēs paust pretrunīgi vērtējamus spriedumus, arī nupat esi publicējis atvainošanos par saviem izteikumiem. Kāpēc to dari, zinot, ka tam būs dažādi vērtējumi?

– No vienas puses, arī es esmu iedzīvotājs, kuram mēdz būt viedoklis par visu ko. Kopš sociālo tīklu sākuma šādi viedokļi nepaliek tikai virtuvēs un gaiteņos, tos var paust publiski. No otras puses, es nevaru apgalvot, ka esmu tikai privāta persona. Protams, ka esmu arī žurnālists, kas pauž kaut kādus uzskatus. Jā, ir situācijas, kur esmu bijis pārāk kritisks, un kolēģi mēdz man atgādināt BBC uzstādījumu, ka žurnālists arī tīklos saka tikai to, ko var pateikt ēterā. Tomēr gadās, ka pasaku ko kritiskāku. Visbiežāk viedokļi ir par jomām, kur es neveidoju sižetus. Savukārt, ja esmu ko teicis par kādu mēru vai politiķi, tas neveido manu viedokli sižetā. Es varu ar šo cilvēku pēc tam runāt, vaicāt viedokli, no tā neizrietēs mana attieksme. Kaut gan žurnālistam, protams, kaut kāda attieksme ir jebkurā sižetā, ja vien tas nav par sacensībām bērnu dārzā.

– Kā tad ir – sociālās tīklošanas vietnēs paud viedokli kā privātpersona vai žurnālists, vai te ir jābūt robežai?

– Pretrunīga lieta. Ja es nepaudīšu nekādu viedokli, kāpēc vispār būt sociālajos tīklos? Facebook ir mana privātā dzīve, bet draugiem, twitter – vietne, kur es informēju, kur paužu attieksmi pret notiekošo.

– Kāpēc tev ir būtiskas aktivitātes soctīklos? Komunikācija ar sekotājiem? Tev ir visai daudz sekotāju.

– Par sekotājiem es īpaši bieži nedomāju. Dažreiz pat brīnos, ka kāds man nepazīstams cilvēks kaut kur sāk stāstīt par to, ko es esmu ierakstījis twitter. Bet tā ir tā iziešana no virtuves. Tā ir mikroblogošanas vietne, kur var izklāstīt savas domas, var reaģēt. Pasaule kļuvusi atvērta, var redzēt politiķu vai citu personu publiskajā telpā paustās domas. Ja Iesalnieks saka, ka krievi ir izsūtāmi, var ar viņu padiskutēt. Arī tas veido manu un sekotāju viedokli un vērtējumu par politiķi. Tas ir sava veida „brīvais mikrofons”.

– Sociālās tīklošanas vietnes šobrīd daudziem aizvieto tradicionālos medijus. Bet tur būtībā informācija tiek uztverta virsrakstu līmenī. Kā tas, tavuprāt, ietekmē un vai ietekmē sabiedrības informētību?

– Twitter ir burbulis. Es sekoju tiem, kuri man patīk vai kuros ir vērts ieklausīties. Notikumu ir ļoti daudz un informācijas ir gūzma. Twitter ir tā rezultāts. Cilvēks nespēj visā iedziļināties, labi, ka spēj ”pārskriet pāri”. Arī es sava intensīvā darba dēļ nespēju «Panorāmu» vai brīvdienu ziņas vienmēr noskatīties. Tad izvēlos pārskriet virsrakstiem. Droši vien, ka tā ir daudziem. Twitter nav tā vietne, kur pretendēt uz padziļinātas informācijas ieguvi, bet caur twitter sekotājiem tomēr var ”iebarot” analītisku informāciju.

– Kā tu vērtē mediju vidi Latvijā?

– Man ir prieks, ka valsts ir sapratusi – bez medijiem valsts nākotne nebūs īpaši laba, ka sākusi medijus atbalstīt. Daļa vismaz var noturēties virs ūdens un radīt labu saturu. Arī politiķos šai domai būtu jānostiprinās.

– Tu esi strādājis arī reģionālajā presē (E. Kupčs bijis Jelgavas laikraksta «Zemgales Ziņas» redaktors. – Red.)? Kā vērtē reģionālo presi Latvijā? Kāda tai ir nozīme un kādai tai jābūt?

– Reģionālie mediji ir vajadzīgi, par to šaubu nav. Bet tiem ir jārēķinās ar dzīves realitāti, iedzīvotāju skaitu, mediju patērēšanas ieradumu maiņu, pāreju uz internetu. Droši vien jāaizmirst vecie laiki, kad katrā rajonā bija pa savai avīzītei.

Realitāte ir tāda, ka sabiedrība trūkuma apstākļos bieži izvēlas domju sagatavotos pašvaldību izdevumus, nevis īstu žurnālistiku. Tam seko mazākas tirāžas īstajos medijos, mazāk reklāmu ieņēmumu, mazāks kolektīvs un zemāka žurnālistikas kvalitāte. Ko ar to darīt?  Jāsaka mediju īpašniekiem: ja jūs neskatīsieties uz vietējo varu pirkstiem, tad nebūsiet vajadzīgi arī tiem palikušajiem lasītājiem, jo preses relīzes sagatavos domes pašas!

Pašlaik gan liekas, ka reģionālie mediji nespēs bez valsts atbalsta ilgstoši pastāvēt. Tiem ir arī sociāla un izglītojoša funkcija, un tie ir jāatbalsta valsts līmenī, nevis pašvaldībai, lai nebūtu interešu konflikta.

– Kas varētu būt tie apstākļi, kas liktu tev aiziet no darba medijos?

– Mediju vide, kurā es strādāju un kur varu strādāt, ir ļoti šaura. Ja man nāktos aiziet no Latvijas Radio vai mani atlaistu, man būtu sarežģīti izdomāt, ko darīt tālāk. Mediji, kur es redzētu sava darba turpinājumu, ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, turklāt tādas rokas, kas gaterī pabijusi. Bet pašlaik nav tādu apstākļu, lai es pamestu darbu Latvijas Radio, darbs ir ļoti interesants un katru dienu varu darīt ko citu.

Kādreiz jokoju – kad kļūšu vecs, iekopšu stādaudzētavu. Ceru, tas tiešām notiks, kad būšu vecs, nevis tad, kad Gobzems mani atlaidīs.

– Vai un kā jūti sava darba atdevi?

– Šodien biju intervēt [bijušo domes vicemēru] Ameriku, un viņa birojā skanēja Latvijas Radio. Tad es nopriecājos: re, ameriki un ušakovi var ātri uzzināt visu, ko par viņiem ziņo. Līdzīgi ikviens iedzīvotājs. Jā, es nevaru nelikumīgo iepirkumu atgriezt vai atcelt, bet es varu izstāstīt, lai par to uzzina visa sabiedrība. Pat ja pie Saeimas nepiketē pūļi, tas nenozīmē, ka sabiedrība nedomā. Strādājot Latvijas Radio, šī atdeve ir tieša. Varbūt to nejūt tik ļoti, kā tas ir reģionālajā presē, kur var ātrāk panākt jēdzīgus saistošos noteikumus. Lielajos medijos to var panākt ar lieliem projektiem, saslēdzoties Latvijas Radio, LTV, lsm.lv, piemēram, kā ar [sižetu sēriju] «Sistēmas bērniem». Tad lielas pārmaiņas var notikt, bet jēga ir arī no mazajiem ikdienas darbiem.

Un par to, ka ikdienā darām savu darbu, nav katru dienu jāsaņem uzslavas vai paldiesi, tas ir mūsu pienākums, līdzīgi kā jebkuram citam jebkurā citā nozarē.