Laikraksta lasītāji jau ir pamanījuši, ka pēdējo mēnešu laikā esam piedāvājuši parunāt par medijiem, ar medijiem, žurnālistiem. Šā gada janvārī Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) projekts noslēdzas. Tā ietvaros aicinājām Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) universitātes pētniekus vērtēt priekšvēlēšanu raidījumus Latvijā. Pētnieki izvēlējās skatīt četru elektronisko mediju piedāvātos televīzijas un radio diskusiju un vērtējošos raidījumus 13. Saeimas priekšvēlēšanu periodā.

Daudz seko politiķu dienaskārtībai

Pētījumos konstatētas vairākas atziņas – medijos notikušajās diskusiju raidījumos pamatā izmantoti racionāli argumenti, gan žurnālistiem balstoties racionālos jautājumos, gan liekot politiķiem runāt racionāli, reaģēt uz faktiem. Vienlaikus pētnieki uzsver – mediji savās diskusijās bieži seko politiķu veidotajai dienaskārtībai un apspriežamajiem jautājumiem, ko nākamajos priekšvēlēšanu periodos jāaizvieto ar sabiedrībai jeb ikdienas cilvēkiem būtisku problēmu apspriešanu un risinājumu pieprasīšanu no politiķiem. Tajā pašā laikā viņi bilst, ka to nevar vērtēt negatīvi.

Ar kādiem līdzekļiem tiek veidota viedokļu telpa

RSU pētnieki atgādina – mediju atbildība priekšvēlēšanu periodā ir liela, to piedāvātie raidījumi nosaka,  kādi jautājumi tiek aktualizēti un kādi viedokļi par politiķiem veidosies sabiedrībā. ”Tas, kas nav pētīts, ir tas, kas pieaug ar katru vēlēšanu ciklu, proti, kādā veidā paši mediji veido viedokļu telpu ar saviem diskusiju raidījumiem. Ideja pētīt diskusijas, viedokļus, komentārus bija, lai saprastu, kādiem līdzekļiem tiek veidota sabiedriskā doma pirms vēlēšanām,”  tā pētījumu būtību skaidro RSU profesore Anda Rožkalne. Viņa pētījuma ietvaros priekšvēlēšanu periodā analizējusi Latvijas Radio 1 Ziņu dienesta veidoto rubriku «Pilnīgs sviests», kuru šoreiz iedzīvināja pieaicinātais autors, publicists Māris Zanders, kā arī Jāņa Dombura veidotās ekspertu diskusijas portāla «Delfi» video sadaļā.

Arī vēlātājam jābūt atbildīgam

Vērtējot LR1 raidījumu ciklu «Pilnīgs sviests», pētniece atzīst – šogad tas netika veidots kā ironisks un satīras raidījums, tā vietā Zanders gājis savu ceļu, mēģinādams atrast un izcelt sabiedrībai būtiskus jautājumus, kas ir aizmirsušies vai nav pieminēti politiskajās diskusijās. Vienlaikus žurnālists atbildību par saviem lēmumiem aicinājis uzņemties arī vēlētājiem, uzsverot, ka tieši vēlētājs būs atbildīgs par Saeimas sastāvu un attiecīgi pieņemtiem lēmumiem. ”Viņš [Zanders] analizē pašas sabiedrības uztveri, atbildīgumu un spēju iedziļināties politiskos procesos,” uzsver pētniece.

Eksperti – elites līderi

Jānis Domburs talantīgi analizējis notikumus tādās jomās kā veselība, kultūra, labklājība, pieaicinot ar politiku mazāk saistītus sabiedrības līderus un ekspertus, piemēram, kultūras, tautsaimniecības un citu nozaru pārstāvjus. Šāda pieeja ļāvusi dažādas problēmas ieraudzīt no cita skatu punkta, kas vēlāk kalpojis par nopietnu pamatu sekojošajām politiķu diskusijām. Dažkārt raidījumu viesi bijuši emocionāli, bet tas ir pozitīvi, jo cilvēki stāstījuši par sāpīgām pieredzēm un jautājumiem. Par virzienu, kas jāpilnveido, pētniece nosauca vietējo jeb lokālo skatījumu. ”Bija maz, ko uzskata par sabiedrības dienaskārtību, kas ir būtiska lokālām grupām. Te bija jautājumi elites līmenī. Mediji tos skaidro, pamatojoties uz elites līderiem,” atzīst Rožukalne.

Politiķi kolonizē raidījumus

Līdzīgu ainu savos pētījumos, analizējot Latvijas Televīzijas raidījumus «Tautas Panorāma» un «Partija fokusā», novērojis arī RSU profesors Sergejs Kruks. ”Nacionālo ziņu dienaskārtībā dominējot politiskajām sabiedriskajām attiecībām, politiķis (deputāts, ministrs) kļūst par autoritatīvāku informācijas avotu, kas ir kolonizējis arī tos TV un radio raidījumus, kurus dēvē par ”diskusiju” vai ”debatēm”. Tomēr diskusija nevar notikt, jo nav avotu, kas sarunā varētu ieviest kritisku viedokli, vai arī šos avotus manāmi diskriminē”. Pētnieka ieskatā LTV šos stereotipus centies lauzt ar raidījumu «Tautas Panorāma», dodoties uz Latvijas reģioniem un mēģinot gūt vērtējumu par politiķiem no vietējiem iedzīvotājiem, taču, kā norāda Kruks, šajā raidījumā dominējis pensijas vecuma sieviešu viedoklis, kas galvenokārt atkārtojis populistisko partiju priekšvēlēšanu saukļus, kamēr vietējo mazo uzņēmēju vērtējums bijis pārstāvēts mazāk.

Mediju darbs – daudzpusīgs un kvalitatīvs

RSU pētniece Ilva Skulte, kura analizējusi Rīga TV24 veidoto raidījumu «Kārtības rullis» un Latvijas Radio 1 priekšvēlēšanu perioda raidījumu ciklu «Īstenības izteiksme», atzīst, lai arī abos raidījumos dominējuši argumentēti viedokļi, formātu ierobežotais laiks tos nav ļāvis izvērst pilnībā. ”Pārliecināšanai jānotiek argumentēti. Svarīgs jautājums – kāda ietekme ir uz politiskajiem lēmumiem. Latvijā šī ietekme ir minimāla, neskatoties uz visai labo sniegumu no mediju darbinieku puses,” stāsta Skulte.

Kopumā mediju eksperti atzīst, ka priekšvēlēšanu raidījumi bija kvalitatīvi un daudzpusīgi, tajos izmantoti racionāli, kā arī pozitīvā vai negatīvā pieredzē balstīti argumenti, kas liecina par kvalitatīvu mediju darbu.

 Apklusinātais sabiedrības viedoklis un triksteris Kaimiņš

Sergejs Kruks

Latvijas Televīzija pirms 13. Saeimas vēlēšanām sagatavojusi raidījumus, kas ļauj vērtēt gan latviešu politiskās komunikācijas kultūru, gan politisko žurnālistiku. Ar kritisku aci esmu skatījies visus «Tautas panorāmas» sižetus (no 109 novadiem un 9 republikas pilsētām) un septiņas ekspertu sarunas pēc diskusijas «Partija fokusā».

«Tautas panorāma» pirmo reizi bijusi ēterā pirms pašvaldību vēlēšanām 2017. gadā. LTV izziņo tikšanos ar vēlētājiem visos novadu centros, un aktīvisti, kā arī žurnālistu sastaptie garāmgājējiem vērtēja 12. parlamenta sasaukumu un deva uzdevumus 13. Faktiski tā ir vienīgā pārraide, kas izplata sabiedrības viedokli.

Vēstījums populistiem

Nesenais pētījums https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/Akademiska_Dzive/Akademiska_Dzive_54/11_VeidemanisRiznikovaVaita.pdf  rāda, ka mediju nacionālo ziņu rubrikās pārliecinoši dominē politisko sabiedrisko attiecību dienaskārtība un attiecīgi – politiķi, amatpersonas, ”iestādes” kā informācijas avoti; šis raidījums sniedz pavisam citu ainu, kas arī skaidro populistu veiksmi vēlēšanās. Par spīti tam, ka 2014. gadā vairums novadu balsoja par labējām partijām, intervijās vēlētāji pieprasa kreiso politiku. Pensiju aprēķins, invalīdu pensijas, bērnu pabalsti, medikamentu dārdzība, medicīnas nepieejamība – intervējamie dalās ar savu smago pieredzi, nebaidoties dalīties ar skatītājiem negatīvajās emocijās.  Otrais tematiskais bloks – ierobežot deputātu privilēģijas. Šajos jautājumos ir saskatāma formulējumu vienprātība: „mums nevajag tik daudz deputātu”, „kāpēc man neatmaksā ceļu uz darbu?”, „nost ar komunistiem!”, „jauniešiem ir cita domāšana”. Var teikt, ka intervējamie vienkārši pārstāsta populistisko partiju argumentus un runas stilu, bet viņi neprot atbildēt uz žurnālistu konkretizējošiem jautājumiem („Igaunijā ir 101 deputāts”). Jautāti par 12. Saeimas sasniegumiem, pilsoņi stāsta par pašvaldības sasniegumiem. Tātad, par Saeimas darbu spriež droši, bet diez vai izprot lēmējvaras kompetences loku un darbības principus? Šo tematisko bloku var uzskatīt par dziļu neapmierinātību ar esošo politisko eliti, un populisti to ir uztaustījuši.

Darba emigrācija un prasība „radīt darba vietas”, „attīstīt ražošanu”, „negremdēt mazo biznesu” ir trešais problēmjautājums sabiedrības dienas kārtībā. Aizbraukušo vecāki ar uzvilktām emocijām un īgnumu pret valsts sistēmu stāsta par ģimenes pieredzi („15 gadi ir pagājuši. Dēls, kad es tevi beidzot redzēšu?”). Paši LTV satiktie aizbraucēji nav tik emocionāli: vēsā mierā viņi stāsta, ka dzimtenē nevarēja uzturēt ģimeni, bet, strādājot rietumos, to var izdarīt; viņi nav dedzīgi reformatori, vien ironiski, nīgri raksturo ceļus un medicīnu „tur” un „šeit”.

Mazajiem uzņēmējiem trūkst verbālo modeļu

Taču visinteresantākais novērojums attiecībā uz politiskās komunikāciju kultūru skar mazo uzņēmēju intervijas. Ja arī «Tautas panorāmā» dominēja pensijas vecuma sieviešu balss, darba dēvēju viedoklis tomēr arī bija pārstāvēts. Kādas problēmas? Biznesmeņiem, protams, ir ko teikt kritisku par uzņēmējdarbības vidi, taču viņiem a) ir grūtības veidot saprotamus teikumus, izklāstot citiem faktus un argumentus par savu pieredzi, b) viņiem ir grūti vispārināt savu individuālo pieredzi, lai to prezentētu kā uzņēmēju grupas viedokli, šādi radot sabiedrības viedokli, c) viņiem ir grūti saskatīt cēloņsakarību starp lēmējvaras darbu un personisko uzņēmējdarbības pieredzi (nav konkrētu prasību 13. Saeimai). Salīdzinot ar raitu intervējamo runu pirmajā un otrajā tematiskajā blokā, uzdrošināšos apgalvot, ka cilvēkiem aktīvajā ekonomiskajā vecumā trūkst verbālo modeļu, lai izklāstītu savu pieredzi un vispārinātu to. Mediji un politiķi gluži vienkārši nezina sabiedrības dienaskārtību, viņus neinteresē „vienkārša uzņēmēja” egoistiska pieredze, kas „nesniedzas pāri viensētas žogam”, viņus neaicina runāt publiski un tāpēc viņiem nav bijis iespējas praktizēt savas runas prasmes. Atcerēsimies, ka demokrātijas politisko kultūru dēvē par „diskursīvo demokrātiju”: tā ir viedokļu, dienaskārtību, interešu sacensība.

”Čomiskā” paviršībā

Lai arī «Tautas panorāma» centusies labot situāciju, daži no daudzajiem raidījuma veidotājiem – žurnālisti un operatori – pauduši drīzāk nievājošo attieksmi pret „vienkāršiem cilvēkiem”. Reizēm žurnālisti runāja „čomiski” vai kā pieaugušie ar bērniem; kameras lejupvērstais leņķis sarunas laikā (skats no augšas uz leju), piefilmējumi (cilvēku ikdienišķa uzvedība ciematā, kur nav pierasts pie publiskās novērošanas; bērnišķīgie kadri ar sunīšiem, kaķīšiem) pasvītro mediju varu pār sabiedrības viedokli. Jāatzīst, ka žurnālisti ļoti veiksmīgi lauzuši psiholoģiskās barjeras, taču tas ir intervijas kā metodes uzdevums, bet iekļaut šādus kadrus intervijā kā žanrā nav nepieciešamības.

Trūkst oponēšanas prasmju

Ekspertu diskusijas pēc vēlēšanu kandidātu debatēm «Partija fokusā» (analizēti septiņi raidījumi) kritiski vērtē politiķu runu, piedāvājot skatītājiem kopsavilkumu un būtisku nozīmju rāmējumus, norāda uz loģikas un argumentācijas kļūdām t.sk. partijas programmas un iepriekšējo runu un uzvedības kontekstā. Stingrais raidījuma formāts (žurnālists vaicā par to, kādi būs ieguvumi/draudi, ja saraksts iekļūtu Saeimā?) visumā ļāvis izvairīties no tendenciozitātes. Raidījums apliecina divas politiskās žurnālistikas problēmas. 1) mediju darbinieki jauc informācijas avotus statusus un kompetences lokus. Šajos raidījumos eksperta statuss ir piedēvēts cilvēkiem, kas ir žurnālistiem; viņu ekspertīzes joma varētu būt informācijas vākšanas un apstrāde, bet kandidātus viņi vērtē kā žurnālisti vai kā publiskās personas, t.i. kā cilvēki, kuri prot formulēt un izklāstīt argumentētu viedokli, kas ir interesants publikai. Šī problēma skar arī ikdienas politisko žurnālistiku, kad, piem., Saeimas lēmumu komentē pats politiķis nevis personas, uz kurām lēmums attiecas. 2) nacionālo ziņu dienaskārtībā dominējot politiskajām sabiedriskajām attiecībām politiķis (deputāts, ministrs) kļūst par autoritatīvāku informācijas avotu, kas ir kolonizējis arī tos TV un radio raidījumus, kurus dēvē par „diskusiju”, „debatēm”. Tomēr diskusija tajos nevar notikt, jo nav avotu, kas sarunā varētu ieviest kritisku viedokli, vai arī šos avotus manāmi diskriminē (LTV raidījumos politiķi sēž uz paaugstinājuma, viņus labāk kadrē, viņiem ļauj teikt pirmo un pēdējo vārdu, lai rāmētu diskusiju). ”Partija fokusā” sniedz daļēju risinājumu problēmai: kritiskais viedoklis skan tad, kad „diskusija” jau ir beigusies un vairs nav iespējams attīstīt argumentu. Artusa Kaimiņa iejaukšanās raidījumā, komentējot ekspertu sarunu aizkadrā, perfekti tver šo vājo vietu politiskajā žurnālistikā: intervētājam nav prasmju oponēt politiķim zem četrām acīm (un arī šajā gadījumā trīs žurnālisti nespēja dot Kaimiņam pretsparu – ar argumentu, ironiju…). Latviešu politiskajā kultūrā Kaimiņam ir trikstera loma, un tā ir jāuztver nopietni, ja mēs tiecamies pie demokrātiskās politiskās komunikācijas.

Neērti jautājumi vēlētājiem – LR1 «Pilnīgs sviests»

Anda Rožukalne

Sarunas veidošanas principu un argumentācijas izpēte mediju analītiskajos formātos atklāj, kā Latvijas žurnālisti vēlētājiem piedāvāja iespēju vērtēt politiskās komunikācijas vēstījumu nozīmi pirms 13 Saeimas vēlēšanām. Profesionāli mediju komentāri un diskusijas palīdzēja jau pirms balsojuma izvairīties no maldiem vai emocionālas aizraušanās ar nekritisku attieksmi pret solījumiem.

Cik kvalitatīva bija žurnālistu piedāvātā informācija pirms vēlēšanām? Kā mediji vērtēja partiju un vēlētāju attiecības? Kāds sarunas stils raksturo iesaistītos – cik tajā faktu, cik skaļuma vai iežēlināšanas? Kā politiķu vēlme iepatikties, vēlētāju prasības un vajadzības sastapās žurnālistu darbā – tas analizēts Latvijas Žurnālistu asociācijas un Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes pētnieku veidotajā projektā.

Šoreiz īsi par vienu no neparastākajiem pētījumā iekļautajiem formātiem – rubriku «Pilnīgs sviests», ko nedēļu pirms vēlēšanām Latvijas Radio1 ar saturu piepildīja žurnālists Māris Zanders. Katru darba dienu priekšvēlēšanu nedēļā LR programmā «Labrīt» komentāru «Pilnīga sviests» autors ne vien kritiski vērtēja politiķu centienus, bet pievērsa vēlētāju uzmanību stereotipiem par politiku un izcēla riskus, ko rada maldīga politisko norišu uztvere.

Māra Zandera komentāru saturs tika analizēts, izmantojot  pragmatiskās argumentācijas pieeju, kas uzskata, ka argumentācijas mērķis ir atrisināt viedokļu pretrunas vai atšķirības. Lai izvērtētu tekstā izmantotos argumentus, izvēlētas Duglasa Valtona un Fabricio Makaņjo veidotās varbūtības argumentācijas shēmas. Tās apzīmē argumentus, kas ir ticami konkrētajā brīdī un pielietojami pagaidu pieņēmumu izdarīšanai. Varbūtības arguments ir izmantojams un ticams, ja nav pietiekami daudz pierādījumu, ka tas ir nepatiess.

Laikā no pagājušā gada 26. septembra līdz 5. oktobrīm žurnālists Māris Zanders īsos, trāpīgos komentāros apskata šādus tematus: politiķu priekšvēlēšanu solījumu transformācija pēc ievēlēšanas; autors skaidro koalīcijas lomu politikā, kas bija svarīga priekšvēlēšanu diskusijas daļa; viņš izvērtē pārmaiņas, kas nepieciešamas Saeimas darbā, bet palikušas ārpus nopietnām diskusijām; aicina domāt par atbildīgumu politikā kontekstā ar iespējām atsaukt ievēlētos deputātus; analizē, kāpēc pēdējā vakara debates nevajadzētu izmantot galīgās izvēles izdarīšanai pirms vēlēšanām, diskutē par politiskās atbildības jēgu; kritizē politiķus, kas, vērtējot vēlētājus, tos iedala vispārinātās grupās pēc vienas vai pāris īpašībām; pievērš uzmanību svarīgajiem jautājumiem, kas būs jārisina pēc vēlēšanām, jo tās ir nevis “visa gals, bet sākums”.

Astoņos «Pilnīgs sviests» rubrikas raidījumos identificēti 67 argumenti, proti, katrs komentārs satur vairākus argumentos. Lai pamatotu savu skatījumu, pārliecinātu klausītāju, autors visvairāk izmanto:

– racionālos (35) argumentus, kuri balstās faktos, piemēros un pieredzē;

– ad populum (9) argumentus, kas vairākuma uzskatus novērtē kā patiesus;

– pozitīvo/negatīvo seku (8) argumentus, kas prognozē rīcības  vai lēmumu iespējamo attīstību;

– netiešos ad hominem (7) argumentus, kas parāda, ka diskusijās dalībnieki paši neuzvedas atbilstoši savai komunicētajai pārliecībai.

Daudz retāk tekstā atrodami, analoģijas (4) argumenti, ar kuru palīdzību tiek meklēts līdzīgais zināmu un nezināmu notikumu gaitā, eksperta (2) argumenti, ko izmanto, lai vērstos pēc pamatojuma vai atkārtotu jomas pārzinātāja teikto, ad bacilum jeb baiļu (1) argumenti, kas runā par draudiem, kuri varētu kļūt par realitāti. Racionālo argumentu izmantojums nozīmē, ka Māris Zanders cenšas ar faktu palīdzību detalizēti analizēt aktuālos procesus. Viņš savu skatījumu balsta piemēros, pētījumu datos, detalizēti preparē citu izteikumus un uzskatus. Zanders vēro sabiedrību un kritizē tās priekšstatus, stereotipus, nevēlēšanos iedziļināties. Tāpēc izmantoti ad populum jeb vispārpieņemtos uzskatus izmantojošie argumenti. Ar to palīdzību autors parāda it kā vēlētāju vairākuma atzīto patiesību maldīgumu, apstrīd  politiķu kļūdainos uzskatus par vēlētājiem. Sabiedrībā populāras domas Zanders izmanto, lai parādītu mūsu kļūdas. Šie argumenti komentāros izmantoti kā piemēri, kas dod iespēju apstrīdēt pierastās rīcības un domāšanas shēmas politiķu un sabiedrības attiecībās. Viņš ir viens no nedaudziem žurnālistiem, kurš priekšvēlēšanu ilūzijas, kam seko pēcvēlēšanu vilšanās sasaista ar vēlētāju vieglprātību, nevelēšanos izmantot un analizēt informāciju.

Lūk, piemēra arguments, kas liek ieklausīties, tas ilustrē vēlētājiem labi pazīstamu izjūtu, kuru autors uzskata par kritizējamu, nevēlamu pašiem sabiedrības pārstāvjiem. M. Zanders: “Ir diena pirms vēlēšanām, un pieļauju, ka daudziem ir sajūta ”nu, tas vismaz būs aiz muguras.”

Netiešais ad hominem arguments, ar kura palīdzību Zanders norāda uz politiķu attieksmi pret sabiedrību un tipisko vēlētāju domāšanas kļūdām. M. Zanders: “Man dažbrīd liekas, ka politiķi ir ieinteresēti, lai pārējā sabiedrība uzskata, ka vēlēšanas ir visa sākums un gals, ārpus tām citu iespēju ietekmēt lietu kārtību nav. Nekā nebija.”

Piemēra arguments palīdz izprast situācijas nopietnību, tas pievieno faktus, kas atšifrē maldīgus priekšstatus, šajā gadījumā, par iespēju atlaist Saeimas deputātus. M. Zanders: ”Saeimas Kārtības rullis, piemēram, 18. pants, par to runā, tomēr, atklāti sakot, atbilstoši pašreizējam regulējumam deputātam ir smagi jāpacenšas, lai amatu zaudētu. Savukārt, ja viņš nav notiesāts vai sajucis prātā, tad faktiski viņš var vienā mierā dzīt muļķi, pat ignorēt pašu deputātu Ētikas kodeksu un turpināt būt Latvijas Republikas Saeimas deputāts.”

Šādi Māris Zanders izmanto populāri politiķu ad populus argumentu politiskajā komunikācijā, kuram uzbrūk ar piemēra argumentu.

M. Zanders: ”Lai gan esmu diezgan flegmātisks cilvēks, atzīšos, ka viens politiskās retorikas paņēmiens mani tracina – vispārinājumi. “Latvijas pensionāri balsos par…”, “Ārpus Latvijas dzīvojošie atbalsta…”, “Jaunā paaudze izvēlas…” utt. Kaut kā kandidāti zina, par ko balsos “vidzemnieki”, “zemnieki”, “mediķi” un vispār “darītāji”.

Analoģija izmantota, arī salīdzinot, kā politiķi vērtē sabiedrību un kā vēlētos, lai vērtē politiķus. M. Zanders: ”Pašiem politiķiem nepatīk, ja uz viņiem attiecina vispārinājumus un runā par viņiem kā monolītu grupu. Tas arī saprotams (jo vairāk tāpēc, ka parasti vispārinājums politiķiem nav glaimojošs…)”

Tā kā rubrikas autors asi vēršas pret nepamatoties uzskatiem un nepārdomātu rīcību, viņš izmanto pozitīvo/negatīvo seku argumentus. Tie palīdz vērtēt situāciju ilgākā laikā un prognozēt politiķu vai sabiedrības rīcības sekas.

M. Zanders: “Tieši otrādi – jo vairāk mēs kritizēsim vēlēšanu iznākumu kā citu nesaprātīguma izpausmi, jo lielāka būs vēlme citreiz vēlēšanās vairs nepiedalīties, un tad sākas apburtais loks.”

Analoģijas arguments izmantots, lai raksturotu sabiedrības attieksmi pret vēlēšanu rezultātiem. M. Zanders: “Visbeidzot tikai nesāksim svētdien un jaunnedēļ veco labo strīdu žanrā “kurš idiots tādus idiotus ievēlējis!?”

Savos raidījumos Māris Zanders it kā vēro no malas visus priekšvēlēšanu komunikācijā iesaistītos. Viņš cenšas apstrīdēt stereotipus un iebilst pret kādiem uzskatiem, kas varētu maldināt, preparē un apstrīd politiķu apgalvojumus, atgādina priekšvēlēšanu diskusiju gaisotnē aizmirstus, bet sabiedrības interesēm nozīmīgus jautājumus.

Uzmanīgi vērojot profesionālo un sociālo mediju diskusijas, politiķu uzvedību publiskajā vidē, žurnālists komentē, prognozē, pretstata pierastos uzskatus reālajām norisēm. Raidījuma autors ne vien kritizē politiķus, bet kritiski vērtē arī sabiedrības attieksmi pret politiku, aicinot iedziļināties, nebūt naiviem, ieraudzīt arī savas rīcības sekas un būt par tām atbildīgiem. Viņa komentāri veicina kritisko domāšanu, kuras nozīmīga daļa ir savu uzskatu un domāšanas modeļu atpazīšana, savu kļūdu novērtēšana.

Lai gan 2018. gada vasarā un rudens sākumā pirms LR 13. Saeimas vēlēšanām lielākā daļa Latvijas ziņu mediju veidoja dažādus priekšvēlēšanu formātus, analizējot 16 partiju politisko piedāvājumu, tieši analītiskie formāti palīdz auditorijai izprast un novērtēt notikumus, ieraudzīt atšķirīgo indivīdu un sabiedrības grupu interesēs. Šo interešu salīdzinājums dod iespēju pieņemt lēmumus vai izprast amatpersonu un politiķu pieņemtos lēmumus no dažādām perspektīvām. «Pilnīgs sviests» komentāri ne vien padarīja daudzveidīgāku priekšvēlēšanu saturu medijos, bet arī pierādīja profesionālas žurnālistikas iespējas piedāvāt augstu diskusijas kvalitāti.

Sarkanais un melnais

Ilva Skulte

19. gs. sākumā, tieši tajā laikā, kad veidojas masu sabiedrība, franču rakstnieks Stendāls savā romānā «Sarkanais un melnais» apraksta vidi, kurā liekulība un dubulta morāle ir tas, kas ļauj virzīties uz augšu pa sociālās hierarhijas kāpnēm. Paradoksāli, ka masu mediji, no vienas puses, ir aicināti atmaskot šādu liekulību, no otras puses, pat godīgi to darot, piedāvā skaidrus formātus un shēmas, ko var prasmīgi izmantot. Tad runātājs, piemēram, politiķis, var ne tikai nostiprināt savu liekulīgo lomu, bet arī izmantot argumentus tā, lai nomelnotu citus sarunas dalībniekus, pasludinātu par vispārzināmām patiesības, kas tādas nav, un iedzītu bailes klausītājos, ieskicējot kādas, viņaprāt, nepareizas darbības (piemēram, vēlētāja izvēles) graujošās sekas.

Mediju loma mūsu sabiedrībā ir centrāla – tie ne tikai savāc informāciju, uz kuras pamata vēlētāji izdara izvēles, bet arī izšķiras, kā runāt un domāt par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem – kurus jautājumus izcelt, kam dot vārdu un kā ļaut vai neļaut izteikties. Mediju redakcijas izšķiras par formātu, stilu un dinamiku komunikācijā, kurai daži publiski runātāji piekārtojas labāk, citi – sliktāk. Turklāt mediju uzdevums ir saglabāt interesi un uzmanību, nodrošinot to, ka apgalvojumi izskan atklāti un pieejami visiem pilsoņiem, tēzēm ir skaidra un loģiska argumentācija, un tieši tādēļ tas, kas izskan publiski, saglabā ietekmi uz politiskajiem lēmumiem.

Analizējot 13. Saeimas priekšvēlēšanu komunikācijas laikā izskanējušos analītiskos un viedokļu raidījumus Latvijas medijos, rodas iespaids, ka šāda ietekme mūsu politikā ir visai nosacīta. Lai gan iepriecina fakts, ka raidījumu formātu daudzveidība nodrošina gan jautājumu, gan argumentācijas veidu daudzveidību, turklāt kā žurnālisti, tā politiķi un dažādu nozaru eksperti pārsvarā lieto racionālus argumentus, tomēr ļoti bieži argumenti medijos tā arī netiek līdz galam izvērsti (to nosaka formāta dinamika, ko savukārt nosaka nepieciešamība uzturēt auditorijas interesi) un nereti argumenti izvēršas par baiļu iedvešanu, apelēšanu pie “tautas domām” vai uzbrukumiem līdzdiskutētājiem. Runātāji mīl atsaukties uz autoritātēm, pat nepārdomājot viņu ekspertīzi attiecīgajā jautājumā, skaitļiem un faktiem, ko, izrautus no konteksta, grūti pārbaudīt.

Līdzās šādiem jau ierastiem paņēmieniem – pierādīt savu patiesību ar citu runātāju amoralitāti vai abstrakto “tautu” vai “sabiedrību”, kas vairākos formātos arī pati aicināta izteikties, bet lielākoties atkārto mediju tiražētās patiesības, neprotot izteikt savas vajadzības atbilstošākās formās, 13. Saeimas priekšvēlēšanu komunikācijā maz parādījās pierādījumi, iemesli, cēloņi, mērķi, nolūki u.tml., respektīvi, ne vienmēr kļuva skaidrs, kāpēc tieši šādi viedokļi, problēmu skatījumi un kā tieši Latvijas problēmas vēlas risināt potenciālie Saeimas deputāti. Vēl mazāk žurnālisti pievērsa uzmanību jautājumam – kas liek domāt, ka kāds risinājums būs veiksmīgs nākotnē, sevišķi tādēļ, ka sacensības uzkurināto emociju gaisotnē pavisam nevietā šķita noskaidrot, cik politiķi gatavi sadarbībai un mērķtiecīgai diskusijai, pieņemot, ka demokrātijas pamats ir politiska problēmu risināšana sarunu ceļā. Drīzāk mediji cītīgi uzturēja “sarkano līniju” vilkšanas stresu. Tad kopumā aina izvērtās jau ierastā – lai noskaidrotu politiķu pašreizējo pozīciju, meklēts tika nevis nākotnes piedāvājums, bet pagātnes grēki, pievēršot uzmanību atbildībai un morālei, nevis spējām, prasmēm, zināšanām. Pagājušogad jo izteikti jauno partiju kandidāti tika pretstatīti vecajiem, un publiskās diskusijās kandidātu “jaunuma” pierādījums bija īpaši izklaidējoša izrāde – tālu no reālajiem uzdevumiem. Ierasts arī, ka argumenti balstās abstrakcijās – nacionālās vērtības, nacionāla valsts, demokrātija, moderna valsts – saistībā ar partiju ideoloģijām un programmām. Piesaukti bieži tika arī skaitļi un aprēķini, ekonomiskie rādītāji un grūtības, vēsturiskās traumas, administrācijas problēmas, izdevumi un uzdevumi, tai skaitā liekot skaitļiem “stāstīt” bēdīgu vai arī fantastisku stāstu.

Nevar noliegt, ka mediju padarītais pirms pagājušajām vēlēšanām izcēlās ar daudzveidību, radošumu, iniciatīvu, milzu darba ieguldījumu un kopumā ievērojami plašāku, dziļāku un skaidrāku pārskatu par kandidātu personībām, idejām un komunikācijas stilu. Tomēr augstāk minētās problēmas ir sava veida nākamais izaicinājums mediju profesionāļiem. Kā panākt, lai populismu nesmādējoši politiķi nevar izmantot mediju formātu īpatnības saviem mērķiem un manipulācijai? Kā nodrošināt, lai mediji neatbalstītu un neveicinātu liekulību un izlikšanos, bet vienkārša racionāla vai godīga atbilde neliktos neinteresanta? Viena no iespējām ir saistīta ar īpaši kultivētu izteikšanās skaidrību un korektu argumentāciju – izvairoties no saraustītuma, abstrakcijas, varbūtības un neļaujot runātājiem nomelnot citus un reproducēt ierastos mītus.