Andra Mihaļska ādas apstrādes uzņēmums «Andrii Art» nelielā Veidenbauma ielas dzīvoklītī darbojas nepilnus divus gadus, bet jau iemantojis atpazīstamību ar saviem oriģinālajiem un kvalitatīvajiem darbiem. Andris ir arī pagaidām vienīgais uzņēmuma darbinieks – priekšnieks, strādnieks, sagādnieks, pārdevējs, reklāmas menedžeris un, protams, – mākslinieks. Šogad paspējis pieteikties un arī saņemt finansiālu atbalstu Tukuma novada domes grantu programmā, lai iegādātos datorizētu lāzergriešanas darbagaldu. (Tas tiks novietots virtuvē.)

Klikšķis, un viss

Andris par sava biznesa un jaunā dzīvesveida aizsākumu stāsta: ”Tas bija klikšķis galvā pēc tam, kad «Dienas Biznesa» pēdējā lapā izlasīju mazu rakstiņu par puisi, kurš izgatavo ādas jostas. Viss!… Izdomāju, ka es arī tā varu, kaut gan ar ādas apstrādi līdz tam vispār nebiju saskāries. (Vairāk nekā desmit gadus biju nostrādājis traktortehnikas nomas firmā.) Sāku internetā meklēt informāciju, studēju un konspektēju visu, kas par šo nozari bija atrodams. Tas aizņēma gandrīz divus gadus…

Un kad jutu, ka esmu gatavs, ieguldīju visu naudu, lai pasūtītu instrumentus, iekārtas un materiālus… Tāds sīkums – teorētiski biju sagatavojies, bet praktiski vēl neko nebiju darījis. Jā, sauciet mani par traku, bet es gāju uz visu banku.

Es izmantoju gan jau gatavu, rūpnieciski krāsotu ādu, gan nekrāsotu, kuru pats tad arī krāsoju, kā vien vēlos. Vēlme pašam izpausties ar krāsām arī bija viens no iemesliem, kāpēc es šim arodam pievērsos. Visā Latvijā esmu viens no retajiem, kas to dara. Izmantoju profesionālas, ASV ražotas krāsas, speciālos vaskus, eļļas un lakas. Jā, konkurence man nav liela, bet reizēm arī žēl, ka nav, ar ko parunāt par dažādiem amata knifiem, par nozares jaunumiem.”

Par visu esmu atbildīgs

I. Mihaļskis:

– Vīrieti un viņa attieksmi pret dzīvi raksturo trīs lietas – kurpes, pulkstenis un josta. Kas ir tas, ar ko manas jostas atšķiras no citām? Ar to, ka katra mala ir nopulēta un nolakota. Tehnoloģiskais process vienas jostas izgatavošanai aizņem apmēram nedēļu, jo krāsai un lakai ir jānožūst. Un manas krāsotās jostas nekrāso apģērbu. Ja klients pasūta jostu savam jaunajam uzvalkam, es taču esmu atbildīgs, lai mana josta to nesabojā!

Strādāju ar Itālijā ražotu ādu, kas nāk no Francijas Alpos augušām govīm. Jostu sprādzes nāk no Francijas, skrūves – no Vācijas. Jā, skrūves, nevis kniedes; ja cilvēkam apnīk esošā sprādze, viņš var paņemt citu, pats nomainīt un staigāt atkal ar jaunu jostu, jo pareizi apstrādātai ādai ir ļoti ilgs mūžs.

Ārā no klišejām!

– Pašlaik sortimentā ir vīriešu un sieviešu jostas, rokassprādzes, dekoratīvie trauki un dažādi nieciņi, piemēram ”desu spēle”, kuru novada dome aizvedusi uz Franciju kā dāvanu no Tukuma.

Esmu uzsācis vēl vienu jauku lietu – reizi nedēļā pie manis darbnīcā notiks nodarbības skolēniem no astoņu gadu vecuma. Bērni varēs darboties, gatavot rokas sprādzes vai citas lietas. Un varbūt kādreiz kaut viens no viņiem izaugs par cilvēku, kurš nepapildinās bezjēdzīgi augošās juristu vai ekonomistu rindas, kurš spēs un varēs pats savām rokām izgatavot kaut ko skaistu. Strādāšana komandā un radošā domāšana attīsta cilvēku, un viņa prāts jau darbosies citā līmenī – bez klišejiskās domāšanas.

Vēl viens projekts jau ir aizsākts – decembrī sāks darbu tiešsaistes internetveikals, kurā cilvēks no jebkuras pasaules vietas varēs nokomplektēt savu jostu, izvēlēties izmērus, krāsu, sprādzi un monogrammu, uzrakstu, vai kaut vai dzejoli. Un es trīs dienu laikā jostu uztaisīšu un nosūtīšu uz jebkuru pasaules malu.

Trakajiem pieder pasaule

– Lai piepildītu visas savas radošās un biznesa idejas, iespējams, mana dzīve varētu būt par īsu. Atkal un atkal nāk jaunas idejas. Kopā ar dzīvesbiedri Dainu jau esam ieplānojuši  braucienu uz Krieviju, kur atradām iespēju mācīties šūt somas (šujmašīnu jau esam nopirkuši). Lai piedalītos manā afērā, Daina ir atstājusi darbu bankā un drīzumā pati uzsāks gatavot ādas auskariņus dāmām, – tā Andris.

***

Andris savā darbnīcā labprāt uzņem arī viesus un labprāt dalās ar sava amata noslēpumiem.  Dienā, kad apmeklējām darbnīcu, tur viesojās Jaunpils novada biedrība «Ražots Jaunpils novadā». Dāmas ar interesi un apbrīnu sekoja Andra stāstījumam par savu biznesu un idejām. Visas jaunpilnieces, kas arī pašas nodarbojas katra ar savu mazo biznesiņu, bija vienisprātis, ka trakajiem pieder pasaule un bez tādiem, kā viņas un Andris, šī pasaule nebūtu tik interesanta.