Kur paliek mūsu nauda? MAF

Iedzīvotāju konsultatīvajā padomē 

Kā strādā aptiekas?

Jautājumus, kas lielākoties, kā nojaušams, iesūtīti padomes whatsapp grupā,  apkopoja un klātesošajiem prezentēja Ilze Gotfrīda-Siliņa. Viens no tiem bija, piemēram, par to, kā pilsētā strādājot aptiekas – vai tās iespējams apmeklēt arī brīvdienās vai darba dienās pēc darba laika? Vairāk par darba laikiem pastāstīja padomes locekle un aptiekas vadītāja Ilze Goldberga, un visi kopīgi vienojās, ka darba laiki tiks publicēti arī pieejamās platformās. Un tā, «Mana aptieka» Kandavā, Kūrorta iela 1A, darba dienā strādā no 9.00 līdz 17.00, otrdienā – līdz 18.00, bet sestdienās – no 9.00 līdz 15.00; bet pilsētas centrā, Sabiles iela 7, – darba dienās no 8.30 līdz 16.00. 

No logiem līdz graustiem 

Acīmredzot iepriekš grupā ticis diskutēts arī par to, vai un kā iespējams ietekmēt pilsētas ēku īpašniekus, lai tie…nomazgātu logus, īpaši pašvaldības īpašumos? Viennozīmīgas atbildes vai rosinājumi šajā gadījumā neizskanēja, ja neskaita variantu, ka jārīko talka un jāmazgā pašiem. Bet vienlaikus diskusija aizvirzījās arī par vairākiem graustiem pilsētā, tostarp ēku Lielajā ielā, kas pērn degusi. Par to, ka īpašniekam būtu izdevies māju pārdot, apstiprinājums sēdē netika gūts, bet nodoklis par nekustamo īpašumu tiekot maksāts. Tomēr, kā skaidroja nekustamo īpašumu speciāliste Evita Freimane, neesot daudz tādu sviru, kā īpašniekus ietekmēt, ja neskaita paaugstinātu nekustamā īpašumu nodokli. Daudziem maksāt šādu nodokli, protams, esot daudz izdevīgāk, nekā ieguldīt. Savukārt piespiest šādas ēkas nojaukt vai arī nojaukšanā iesaistīties pašai pašvaldībai (tāds rosinājums izskanēja arī sapulcē) – arī neesot tik vienkārši. To, piemēram, bez tiesas sprieduma nemaz nedrīkstot darīt, – uzsvēra E. Freimane. 

Vēl sanākušie sprieda par bijušās sinagogas ēku, kam īpašuma tiesības arvien ir neskaidras. Domes deputāte Inga Priede zināja teikt, ka ēku valstiskā līmenī savulaik lemts atdota ebreju kopienai, kas gan nav izrādījusi interesi to kā izmantot vai īpašumu tiesības kārtot tālāk. Līdz ar to sinagogas ēka vēl arvien “karājas gaisā“, ko apstiprināja arī E. Freimane. Ja šajā gadījumā kā gribētu iesaistīties pašvaldība, vispirms tai vajadzētu pārliecināt valsts institūcijas, ka ēka tai ir vajadzīga kādu savu funkciju veikšanai. Bet, ņemot vērā to, ka drīz būšot jādomā, ko un kā darīt ar arī ar bijušo depo pilsētas centrā, vairākums klātesošo tomēr sprieda, ka nez vai pašvaldībai būtu vajadzīgs vēl viens īpašums, īpaši, ja tas, kā šajā gadījumā, ir avārijas stāvoklī. “Jo vairāk ēku, kurās nekas nenotiek, jo vairāk tām aiziet nodokļu maksātāju nauda!” atgādināja E. Freimane. Līdz ar to sinagogas gadījumā atliek vien gaidīt, vai nenotiek līdzīgi, kā Sabilē, kur sākotnēji sinagogu pārņēma privātpersona, bet tagad tajā darbojas pašvaldības kultūrvieta. 

Iesaistīties arī pašiem 

Turpinot par nekustamiem īpašumiem, konkrētāk, par tādiem, kuros neviens nedzīvo, I. Gotfrīda- Siliņa rosināja rīkoties līdzīgi, kā savulaik to darījusi arī Zemītes konsultatīvā padome. Proti, tās pārstāvji uzņēmušies apzināt neapdzīvoto māju saimniekus un tos savukārt iespēju robežās saveduši kopā ar cilvēkiem, kuri meklē jaunu dzīves vietu konkrētajā pašvaldībā, konkrētajā pagastā. Kandavā, iespējams, varētu darīt ko līdzīgu, vispirms apzinot, kuram īpašumam tad īsti ir kurš saimnieks. Tāpat I. Gotfrīda-Siliņa rosināja, ka padomes locekļi varētu iesaistīties kā starpnieki, iedzīvotājiem, īpašniekiem iespēju robežās skaidrojot, piemēram, to, kā var piesaistīt pašvaldības līdzfinansējumu sava īpašuma uzlabošanā, īpaši vecpilsētā. 

Reiz bija projekts…

Kā ierasts, vairāki jautājumi padomes sēdē skāra arī satiksmes drošību pilsētā. Piemēram, tika kārtējo reizi aktualizēts jautājums par gājēju pāreju krustojumā pie katoļu baznīcas, kur satiekas vairākas ielas un dažkārt to šķērsošana mēdzot būt izaicinoša. “Ir bijis, kad palīdzu bērniem pārskriet pāri ielai,” – skaidroja I. Gotfrīda-Siliņa. Kā zināja pastāstīt Ivars Marašinskis (SIA «Kandavas ceļš»), projekts jeb drīzāk skice gan par to, kā situāciju šeit varētu uzlabot, bija izstrādāta jau pirms gadiem 15. Īsti tobrīd neviens to neesot uzņēmies īstenot, jo, pirmkārt, projekts būtu bijos salīdzinoši sarežģīts, tostarp tādēļ, ka tur ir arī privāti īpašumi jeb zemes. “Bet no otras puses, ja ņem vērā statistiku, tur negadījumu praktiski nav bijis,”– tā I. Marašinskis.   

Vēl viens vēsturisks rosinājums, par kuru runāja arī šajā padomes sēdē, bija par to, ka Lielajā iela, posmā no pagrieziena uz Sabiles ielu, varbūt varētu būt arī vienvirziena iela? Ja paši pilsētnieki vēl daudzmaz mēģinot un tiekot galā, tad viesiem esot problēmas ar izmainīšanos šaurākajos ielas posmos. I. Marašinskis atzina, ka viņš būtībā ir tieši par šādu risinājumu – par vienvirziena kustības atjaunošanu, bet tajā pašā laikā atgādināja, ka savulaik bijuši arī pavisam pretēji viedokļi. Tāds starp citu ir arī uzņēmējam un domes deputātam Guntaram Indriksonam. “Tas tāpēc, ka tad daudz bīstamāks palika laukums, kuru caurbrauca automašīnas,” viņš skaidroja padomes sēdē, bet atzina, ka reizēm tiešām arī pašam nākoties saskarties ar situāciju, kad “iela par šauru”,  piemēram, gadījumos, kad pilsētā iebrauc kāds kravas auto, kas meklē viņa uzņēmumu…   

Lielā mērā – pašu vecāku vaina 

Vēl, atgriežoties pie skolas jautājuma, klātesošie atgādināja, ka arvien aktuāls ir jautājums par satiksmes drošību pie K. Mīlenbaha vidusskolas, īpaši darba dienu rītos. “Tie vecāki, kas izlaiž bērnus pie gājēju pārejas… – es vienkārši apbrīnoju, kas tā dara, īpaši, kad ir šāda ziema un šādas kupenas!” – situāciju raksturoja tie, kas ikdienā to piedzīvo. Padomes vadītāja Iveta Grunte skaidroja, ka par šo jautājumu ir informēta arī policija un, pēc viņas novērojumiem, policisti tiešām tur ir arī patrulējuši. Bet problēma jau tā, ka, tikko policijas nav, tā atkal automašīnas apstājas ielas vidū, kur arī tiek izlaisti skolēni. Un tā tas ir, pat neskatoties uz to, ka ir taču arī stāvlaukumi, kur to varētu izdarīt visiem satiksmes dalībniekiem drošā veidā. Tādēļ problēmas risinājums arvien ir... sarunas ar skolēnu vecākiem par to, lai “netaisa bardaku“. 

Vēl viens posms pilsēta, kurš identificēts kā ne pārāk drošs tieši skolēniem, ir gājēju pāreja pie apļveida krustojuma, kuru šķērso arī Kandavas reģionālās pamatskolas audzēkņi. Problēma esot tieši šajā – ziemas tumšajā laikā, jo pāreja nav apgaismota. I. Grunte minēja, ka padome jau par to domājusi un izsvērusi, ka tieši tas varētu būt kā viņu virzītais iniciatīvu projekts pašvaldībā, un atbalsta gadījumā būtu iespējams šo gājēju pāreju izgaismot. 

Padome vai pārvalde   

Tas, par ko vēl izvērtās diskusija, – kāds tad ir tas īstais ceļš, kā dažādus rosinājumus par ceļu satiksmi vai ceļu remontiem, būvēm (izskanēja vairāki rosinājumi, kur būtu vajadzīga ietve, kur – asfalts un tamlīdzīgi) virzīt tālāk uz novada domi. Vai pietiek ar to, ka iedzīvotāju padomes viedoklis tiek iekļauts protokolos vai tomēr jāraksta arī iesniegums, piemēram, pašvaldības ceļu satiksmes komisijai? Par vienu variantu uzreiz nevienojās, tomēr tajā pašā laikā izskanēja viedoklis, ka būtu gribējuši, lai šajos jautājumos vairāk iesaistās un uzņemas atbildību tieši pilsētas pārvalde. Un, piemēram, par gājēju pāreju pie katoļu baznīcas vienojās, ka vispirms mēģinās atrast jau iepriekš izstrādātos uzlabojumu variantus.

Kur elektoruzlāde?

Iedzīvotāji padomē bija vērsušies, arī lai noskaidrotu, kur pilsētās centrā ir iespēja uzlādēt elektroauto. Bija ievērojuši, ka to pie savas prakses vietas Kandavā dara ģimenes ārste. I. Marašinskis zināja teikt, ka tas noteikti nav publisks uzlādes punkts, taču šobrīd tāda tiešām ir paredzēta – Tirgus ielā, kur jau iesākti darbi, kas pārtraukti ziemas dēļ (būšot divas uzlādes vietas). Tas, par ko uztraucās klātesošie, vai tas neapgrūtinās apstāšanās, stāvēšanas vietas kopumā pilsētas centra laukumā? Savukārt I. Gotfrīda-Siliņa vēl atgādināja par diskusiju iepriekšējā sēdē, kad runājuši, ka vajag uzzīmēt dzelteno līniju vietā, kur laukumā izbūvētas uzbrauktuves uz ietves. Acīmredzot rīkojums to darīt vēl neesot veikts!? – vaicāja padomes locekļi. E. Freimane iebilda, ka, visticamāk, arī šajā gadījumā vispirms esot nepieciešams tieši novada domes Satiksmes organizācijas un kustības drošības komisijas lēmums. Un, diskutējot vēl tālāk, klātesošie nonāca pie secinājuma, ka varbūt arī pat nav jēgas šādam rosinājumam. Nu, piemēram, Laura Bičkovska aicināja padomāt, uz kurieni tad galu galā tālāk ietve ved? Ja runa par cilvēkiem ar invaliditāti un ratiņkrēslos, jāņem vērā, ka tuvējos veikaliņos jau tāpat viņi iekļūt nevarēs un arī tālāk īsti nobrauktuves neesot. Tad nu šis jautājums – vajag vai nevajag dzelteno līniju – arvien paliek atklāts. 

Kurš un ko maksā? 

Vēl I. Priede informēja sanākušos, ka jaunā ģimenes ārste Līga Cerava esot pat apsvērusi iet prom no Kandavas, jo esot pārlieku daudz jāmaksā par apsaimniekošanu (ap 300 eiro) un apkuri (vairāk nekā 1000 eiro) mēnesī. Un tas, neskatoties uz to, ka apsaimniekošanas maksa jau tiekot samazināta uz pusi. Klātesošie, protams, par dzirdēto bija sašutuši, jo, viņuprāt, ģimenes ārsts būtu tieši tas, kuru pašvaldībai būtu jāatbalsta visvairāk! Izskanēja arī versija, ka piemēram, uzņēmums, kas darbojas pašvaldības ēkā Ozolu ielā, Kandavā, it kā par īri nemaksājot nemaz... Kā skaidroja E. Freimane, tāda situācija tiešām varētu būt, kas gan esot vēsturiski veidojusies situācija – ilgi pirms viņa uzsākusi darbu domē. Esot skaidrots, ka siltināšanas projektu ēkā varējuši īstenot tikai tad, ja nav ne viena īrnieka. To risināja tā, ka iekasēja apsaimniekošanas maksu dubultā, bet ne īri, un tad nu tas arī, acīmredzot, palicis tā, kā tas palicis.   

Bet par ārsta praksi viens no I. Priedes jau iepriekš izteiktajiem ierosinājumiem bija, ka varētu to pārcelt uz sociālo dienestu. Šobrīd tāda iespēja tiekot arī izskatīta. Savukārt novada deputāts Mārtiņš Limanskis, kurš tāpat piedalījās sanāksmē, gan vēl piebilda, ka, iespējams, jautājumu varētu skatīt arī no dažādām pusēm, tostarp, vai praksei tiešām vajadzīgas visas pārņemtās telpas, īpaši, ja daļa vēl nemaz netiek izmantota. Līdzšinējās ģimenes ārstu prakses ar to tikušas galā. Un tāpat tika atgādināts, ka prakses galu galā saņem  valsts finansējumu arī par to uzturēšanu. (Šis gadījums tika pieminēts arī domes Sociālo un veselības jautājumu komitejā. Tika solīts, ka meklēs risinājumu. – Aut.)   

Liena Trēde