Kur paliek mūsu nauda? 

Ievada uzrunā, par ko rakstījām 14. oktobra laikrakstā, Ministru prezidente informēja par valsts budžeta prioritātēm. Šajā publikācijā – par to, kas paveikts banku pieejamības jomā, kā arī atbildes uz žurnālistu jautājumiem. 

Par bankām un krājaizdevu sabiedrībām

E. Siliņa:

– Iepriekšējā tikšanās reizē jūs vaicājāt par kredītiestāžu pieejamību reģionos. Varu teikt, ka ir stājušies spēkā grozījumi Kredītiestāžu likumā un noteikumos «Skaidrās naudas izmaksas pakalpojuma pārvaldības noteikumi», kas nosaka, ka krīzes situācijās [ja nav pieejama maksājumu karšu infrastruktūra jeb internets] līdz 200 eiro cilvēki varēs no bankomāta izņemt pirmās nepieciešamības preču iegādei. Vēl noteikumi paredz, ka būs 100 bankomāti, kurus krīzes situācijā ar naudu piepildīs prioritāri. Protams, bankomātu ir vairāk, bet esam vienojušies par 100 kritiskajiem. Plašāka informācija pieejama Latvijas Bankas mājas lapā. 

(Tukuma novadā kritiskais bankomāts atrodas Tukumā, Pils iela 15A. – Red.) 

Ir pieņemts likums par krājaizdevu sabiedrībām, kuras var organizēt gan juridiskās personas, gan pašvaldības. Tātad vietējai pašvaldībai ir iespējams veidot krājaizdevu sabiedrības, kas palīdzētu finansēt vietējos projektus un kas būtu finansiāls atbalsts startapiem [jaunuzņēmumiem] un vietējiem uzņēmumiem līdz konkrētai naudas summai. Latvijas Banka strādā pie vēl vienas interesantas iniciatīvas, kas varētu būt labs risinājums reģioniem – un tās būtu mazas bankas ar aptuveni miljonu eiro pamatkapitālu. Skaidrs, ka lielās bankas nav gatavas taisīt filiāles reģionos, kur savukārt svarīgs jautājums par finansējuma piesaistīšanu. Šādi mēs ceram piespiest bankas domāt par reģioniem krīzes situācijā.

– Ekonomikas ministrs sarunā šī gada sākumā solīja, ka piespiedīs lielās bankas taisīt filiāles un atjaunot bankomātus tur, kur tie tika noņemti.

– Es nezinu, vai atjaunos bankomātus tur, kur ir noņemti, bet esam bankām pieprasījuši aptuveni 40 kilometru rādiusā nodrošināt savus pakalpojumus – vai nu atverot filiāli, vai piecu dienu laikā nodrošinot iedzīvotājiem pakalpojuma saņemšanu – vai nu banka taisa izbraukumu, vai pašvaldības telpās rīko pieņemšanu, vai sniedz pakalpojumu attālināti. Kovids ir beidzies, un cilvēkiem bieži vien ir nepieciešama klātienes tikšanās.

Par pašvaldības informatīvo izdevumu invāziju

– Jautājums ir par pašvaldību izdevumiem un par sabiedrisko attiecību nodaļām. Vietējie laikraksti, piemēram, Latgalē strādā milzīga spiediena apstākļos – piemēram, Krāslavā pašvaldība ar medijiem nekomunicē vispār, savukārt pašvaldības izdevuma mājas lapā nav nekādas norādes, identifikācijas, ka tā ir pašvaldības, tikai, nopietni meklējot, var atrast, ka ”redaktors”, kas sevi bez neviena kontakta ir tā pieteicis, atrodams pašvaldības darbinieku sarakstā. Turklāt Krāslava ir vienīgā pašvaldība, kurā joprojām durvis ir slēgtas.

–  Un arī Tukumā vienas durvis ir slēgtas...

– Tas pats ir Bauskā – pašvaldība savu izdevumu izdod kā īstu laikrakstu, turklāt pašvaldībā astoņi cilvēki strādā tikai uz sabiedriskajām attiecībām. Bet Rēzeknē, kur tobrīd pašvaldība bija nolikta ”saglabāšanas režīmā”, darbojās desmit sabiedrisko attiecību speciālistu – pašvaldībā, slimnīcā, pašvaldības policijā utt., lai gan nebija algas sociālajiem darbiniekiem... Mēs esam rakstījuši VARAM, bet nekādu konkrētu atbildi neesam saņēmuši.

E. Siliņa:

– Es nezinu, vai tas ir VARAM pārziņā, drīzāk tas ir jautājums par mediju tiesībām... Man šobrīd nav atbildes, bet mēs padomāsim. Ir bijis kāds Konkurences padomes (KP)lēmums?

– Savulaik ir bijis – [bijušās KP vadītājas Skaidrītes} Ābramas laikā. Turklāt Mediju atbalsts fonds tāpēc tika dibināts. Mēs pat sākotnēji neprasījām atbalstu no valsts, bet pēc 2009. gada pašvaldību reformas, kad 26 rajonu vietā izveidojās 109 novadi un 9 republikas pilsētas, un katra pašvaldība alka darboties mediju vidē, tāpēc sāka izdot savu izdevumu un imitēja medijus. Turklāt tajā laikā viņi to drīkstēja darīt. Taču tādējādi tika radīti hibrīda apstākļi, ka cilvēki jauc reālo mediju ar sabiedrisko attiecību produktu. Un, galvenais, nekas jau nav mainījies – it kā likumi ir pieņemti un pašvaldība nedrīkst izdot šo izdevumu vairāk par vienu reizi mēnesī, tajā nedrīkst būt reklāmas, tajā nedrīkst būt žurnālistiskā satura, bet tas nestrādā, jo nav uzraudzības mehānisma. Turklāt neviens nav runājis par to, ka šie izstrādājumi tagad darbojas arī digitālajā vidē, un nereti tas rada pat hibrīdkara draudus. Turklāt šajos izdevumos tiek pārstāvēts pozīcijas viedoklis – opozīcija netiek pārstāvēta. 

– Krāslavā joprojām pašvaldības vadītājs ir [Gunārs] Upenieks?

– Jā, jau ilgi, gadus 20 vai vairāk...

– Konkurences padomes potenciālā vadītāja apstiprināšana ir procesā – uzdosim šo jautājumu kā ceļamaizi turpmākajam darbam. Manuprāt, tie ir negodīgi konkurences apstākļi – ja noteikumi ir, tad tie kādam ir jāuzrauga.

Mēs katrs esam NATO un Eiropas savienība

– Mums ir daudz informācijas par NATO, bet tikko bija diskusija ar jauniešiem, kas parādīja – nav saprašanas, kā NATO iespaido katru indivīdu, kā tas attiecas uz katru personu un kā katra persona var dot savu pienesumu un otrādi. Citādi no malas šķiet – sabrauc cilvēciņi, paraksta kaut kādu papīrus, bet cilvēkiem ir jāsaprot drēbe...

Airis Rikveilis: 

– Mēs jau esam NATO, un tas, kas ir jādara, ir jāiesaistās mūsu valsts aizsardzības un drošības sistēmās. Runājot par jauniešiem, tas ir jebkas, kas saistīts ar jaunsardzi, ar valsts aizsardzības mācību, ar zemessardzi un brīvprātīgi obligāto dienestu. Tas viss ir ieguldījums. Mēs tagad skatāmies, kā attīstās dronu industrija, un Rīgas Tehniskā universitāte meklē šobrīd iespējas. Laika gaitā visi iemācīsies lidot ar droniem, bet tas, ko mēs gribam panākt – lai šie jaunieši izvēlas studēt inženierzinātnes un lai iemācās kaut ko radīt un konstruēt. Mums ienāks daudz ārvalstu investori militārajā industrijā, bet, lai mēs atrastu pienācīgu skaitu metinātāju, mums šis jautājums jārisina kopā ar Izglītības un zinātnes, Aizsardzības un Ekonomikas ministriju. Mums ir vajadzīgi inženieri, nepietiks tikai ar astoņu vai deviņu klašu izglītību. Tur ir arī daudz jautājumu, kā varam savas valsts ekonomiku virzīt caur valsts aizsardzības stiprināšanu.

E. Siliņa:

– Mēs esam NATO, mēs esam Eiropas savienība (ES), un mums tas katru reizi sev jāatgādina, jo esam pieraduši teikt – viņi tur – Eiropā, bet mēs esam Eiropā. Ja, pieņemsim, mēs nebūtu piekrituši pagarināt sankcijas [Krievijai] vai nebūtu teikuši, ka vēlamies, lai Ukraina vai Moldova tiek uzņemta ES, nevar Eiropa pieņemt tādu lēmumu. Tāpēc Latvija ir svarīga. Mēs esam 27 līderi, un viņiem vajag arī Latviju. Tā struktūra ir tā uzdibināta, ka katra valsts līdz ar to iegūst citu svaru. NATO – ļoti līdzīgi. Tur varbūt nav tik daudz atklātu dokumentu, ir daudz slepenu plānu, bet NATO arī ir Latvija, tikai lielāka organizācija ar 32 valstīm. Man liekas, ka tas reizēm ir grūti saprotams, tāpēc arī domājam – viņi tur – NATO – pielems, un tad mēs te [darīsim], bet mēs esam NATO. Šīs organizācijas ģenerālsekretārs, bijušais Nīderlandes premjers Marks Rute ļoti bieži min Latviju kā piemēru. Kad NATO samitā Nīderlandē runāja par to, ka valstīm turpmākajos desmit gados aizsardzībai vajadzētu tērēt 5% no sava kopbudžeta, mēs teicām, ka tas ir par ilgu – kopā ar Skandināvijas valstīm teicām, ka tas jādara ātrāk – līdz 2030. gadam. Ir svarīgi visiem audzēt budžetu aizsardzībai, jo ir nepieciešamas tādas tehnoloģijas, ko tikai ražo ASV un kas saistītas ar kosmosa jomu, ar novērošanu. Tāpēc ir svarīgi, lai šajā [valstu] sabiedrībā katrs izpilda savu lomu, un, ja kāds to nepilda, nav iespējams labi sadarboties. Rutem Baltijas valstis ir kā labi piemēri, kas pilda nosacījumus par ieguldījumu aizsardzībā. Jā, mēs neesam paši bagātākie, neesam bijuši arī paši brīvākie – 50 gadus cīnījāmies, lai tiktu ārā no padomju savienības, un mums blakus ir Krievija un Baltkrievija, bet mēs ejam uz 5% aizsardzībai – nākamajā gadā tie būs 4,93%, bet rezervējuši esam visus 5%. No šīs summas palīdzēsim Ukrainai un spēcināsim kopējo aizsardzību. Ja mēs to nedarītu, mums būtu grūti prasīt, lai citi nāk palīgā, būtu grūti angļiem, amerikāņiem vai nīderlandiešiem lūgt atsūtīt tos iznīcinātājus... Bet šobrīd jūrā ir izveidota «Baltic Sentry» jeb «Baltijas sardze» (jūras kritiskās infrastruktūras aizsardzībai), jo esam priekšzīmīgi pildījuši saistības. Un bijām spiesti tās pildīt, jo, ja žogu [uz robežas] neuzliktu, valstī ienāktu nelegāli migranti. Un ja neieguldīsim zemessardzē, jaunsardzē, valsts aizsardzības dienestā vai profesionālajos karavīros, ja nepirksim to, kas viņiem vajadzīgs, nīderlandieši teiks – nu kāpēc mums pie jums braukt?! Un mums jānodrošina iespējas viņus uzņemt – tāpēc Sēlijā būvējam poligonu, jo pie tā, cik daudz mums ir karavīru, viņiem sen Ādažos nav vietas. NATO ģenerālsekretārs vienā no pirmajām vizītēm atbrauca pie mums, un bija ļoti pārsteigts, ko tāda neliela valsts kā Latvija ir izdarījusi Ādažos un ka tik daudzas nacionalitātes spēj sadarboties. Un viņiem te patīk – viņi aizrotē, bet vēlas te atgriezties. Tāpēc mūsu jaunsargi, mūsu skauti un gaidas ir NATO; tas ir mūsu ieguldījums kiberdrošības stiprināšanā un tāpēc mums ir svarīgi droši mediji, kas cīnās pret propagandu, jo mums visiem būs kopā jādomā par situāciju pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām – redzējām, kas notika Moldovā un kas notiek Eiropā – arī tas viss ir NATO. 

Mums ir NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs, un kā sakām citām valstīm, – esam stipri šajā, kā Plaudes kundze teica, hibrīdo uzbrukumu situācijā, jo, runājot ar kolēģiem Eiropā, viņiem nav šīs sajūtas par hibrīdapdraudējumu. Mēs regulāri daudzu gadu garumā saskaramies ar krievu kiberuzbrukumiem, tie notiek visu laiku, tāpēc esam šo atpazīšanas muskuli uztrenējuši un mākam šādus uzbrukumus atpazīt; redzam, no kurienes tie nāk... Jā, mums nav lielo lidmašīnu un visdrīzāk arī nebūs, jo tās ir ļoti dārgas, mums nebūs kosmosa tehnoloģiju iekārtu, bet ar zinātniekiem, ar Ventspils lokatoru varam būt daļa no tā. Tā ka mūsu zinātnieki ir NATO, un arī jūs, žurnālisti, esat NATO un mūsu kopējo noturību stiprināt.

Ne tikai stiprie un veiklie der armijai...

– Par armiju, kur tagad sievietes grasās iesaukt – es kā trīs meitu māte saku ”nē”. Tas tāpēc, ka, manuprāt, armija nav mainījusi savu attieksmi pret iesaucamajiem... Proti, nedomāju, ka šodienas militārpersonām ir jātrenē izturība pāri spēju robežai, iespējams, neatgriezeniski sagraujot veselību. Varbūt es nevaru paskriet, varbūt man ir liekais svars un traumēta mugura un tāpēc es tos 40 vai cik tur kilogramu smago uzkabi ne tikai nenesīšu, bet arī nepacelšu, taču varbūt esmu ļoti laba dronu speciāliste.. Lūk, arī jautājums: vai armija savu attieksmi šajā jautājumā ir mainījusi?

– Mainīs. Mēs ilgi par šo esam debatējuši. Savā laikā esmu iekšlietu sistēmā strādājusi un šādu pašu problēmu loku izgājām. Protams, visi ir pieraduši, ka iekšlietu un armijas struktūrās ir tikai tie ātrākie un stiprākie, bet ne vienmēr. Jā, bija laiks, kad pat cilvēks ar brillēm tur nevarēja būt, bet viss mainās. Esam vienojušies, ka būs īpašas kategorijas, piemēram, dronu, kiberdrošības, robotu tehnoloģiju zinātāji, kam prasības var tikt pielāgotas. Būs arī likums... Jā, armijas cilvēkos – ģenerāļos, pulkvežos – ir liela stīvēšanās, tāpēc mēs nolēmām sākt šīs izmaiņas ar zemessardzi, kur sāks veidot šādas speciālas vienības.

– Zemessardzē jau tas notiek...

– Jā. Bet mūsu mērķis ir arī valsts aizsardzības dienestā veidot tādas komandas, kurās var būt cilvēki ar invaliditāti, bet kam ir izcila galva. Tā būs tradīciju laušana, un tas nebūs viegli, bet pašā armijā ir jāmaina perspektīva. Un ir vienošanās, ka ministrs to virzīs un Saeimā būs diskusijas.

A. Rikveilis:

– Attiecībā uz viņa [aizsardzības ministra Andra Sprūda] paziņojumu par sieviešu dienestu – tā ir viņa politiskā pozīcija. Pasaulē pastāv dažādas prakses, un ir ļoti maz tādu valstu, kur tas ir simtprocentīgi obligāti. Bet ir slavenais Izraēlas modelis, taču arī tur sievietēm dienestā ir citādāki uzdevumi. Jā, tur dienestā ir meitenes, bet meitenes ir arī pie mums un dien tāpat kā puiši. Mums ir kuģu komandieri, lidmašīnu piloti – ja cilvēki vēlas, viņi to var darīt. 

E. Siliņa: 

– Es esmu par brīvprātību – es neredzu, ka esam gatavi obligātam sieviešu dienestam. Tās diskusijas kaut kad atvērsies, bet šobrīd mums ir jānostiprina valsts aizsardzības dienesta reputācija un prakse.

A. Rikveilis:

– Un vēl viena piebilde – [cilvēku] palielinājumam valsts aizsardzības dienestā ir jānonāk kompleksā ar ekipējumu, ieročiem utt., kā jau premjere teica. Nevaram atgriezties 90. gadu vidū, kad sasauca visus, ko vien var, bet izrādījās, ka nav ne zābaku, nekā un jāpārtiek no humpalām. Tādas situācijas otrreiz vairs nebūs.

E. Siliņa:

– Tāpēc tas finansējums, kas ir aizsardzībai tur arī aiziet – lai pabarotu karavīrus, lai būtu zābaki, formas, ekipējums, un tās ir liela summas. Palielinot profesionālā un valsts aizsardzības dienesta karavīru skaitu, katrs karavīrs izmaksā – izmitināšana, apmācības, ieroči, transports, iekārtas, ar kurām viņi strādā. Tie ir ieguldījumi, kas mums ir ļoti vajadzīgi. Tāpat mēs priecājamies gan par valsts aizsardzības mācību, kas ir ieviesta, gan par jaunsargiem, – jo viņi māca patriotisko audzināšanu, un par kadetu skolu Latgalē, ko plānojam ieviest. Tur aiziet aizsardzības budžets – liela daļa cilvēkos. 

– Tanku kā pieminekļu nebūs? 

– To man grūti spriest, ko aizsardzības jomas cilvēki bija ar šo tanku domājuši...

Turpmāk vēl. 

Agita Puķīte