Šādos brīžos allaž mēdzam atskatīties uz aizejošo gadu: kāds tas bijis mums, mūsu ģimenei, pilsētai, valstij un, visbeidzot – kāds tas bijis arī pasaulei, jo mūsdienās globālos notikumus savā dzīvē izjūtam aizvien spēcīgāk. Mēdzam atskatīties, analizēt un izteikt novēlējumu nākamajam gadam.

Var jau būt, ka šis ir subjektīvs vērtējums, bet šogad, šķiet, mēs sākam mazliet nogurt no visa. Arī no tām dīvainībām, kas notiek lielajā aizokeāna karaļvalstī, kuras pārvaldnieks sevi iedomājies par īstenu monarhu un tagad grauj visu veco, svaidās ar solījumiem, kas pēc mirkļa tiek aizmirsti un atcelti. Raugoties, kā aizvien straujāk zūd vecā pasaules kārtība, gribētos novēlēt, lai Jaunajā gadā atgrieztos stabilitāte. Lai visiem būtu drošība, ka politiķa izteikts vārds ir solījums, kas savu pilnvaru termiņā jāpilda. Lai politiķi neuzvestos kā bandīti un neturpinātu rīkoties pēc principa: “Mans vārds, gribu – dodu, negribu – ņemu atpakaļ.”

Mēs ar nožēlu redzam, ka aizejošā gadā politiķi daudz runājuši pie apspriežu galdiem, daudz solījuši, kamēr austrumu frontē viss vēl aizvien bez pārmaiņām – lido raķetes un droni, grūst dzīvojamās mājas, iet bojā civiliedzīvotāji, iet bojā savas valsts aizstāvji. Tikmēr aizvien biežāk tiek apspriests, vai un cik lielu daļu no neatkarīgas valsts teritorijas mūsdienās būtu jāatdod agresoram, lai uz kādu brīdi iestātos miers. Tas būtu absurds un ārprātīgi bīstams precedents – brutāla spēka priekšā gļēvi atkāpties no starptautiski apstiprinātām valstu robežām!

Reiz, pirms aptuveni 90 gadiem, lielvalstu līderi jau pievēra acis līdzīgā situācijā, un mēs visi zinām, ar ko tas beidzās. Lai Jaunajā gadā mums nenāktos vēlreiz piedzīvot to pašu rūgto vēstures mācību! Lai mēs nepierastu pie šādām situācijām un nesāktu tās vienaldzīgi uztvert kā tālas un uz mums neattiecināmas!

Tikmēr Latvijā jau ceturto gadu muļļājamies ar tādiem salīdzinoši vienkāršiem pasākumiem kā valsts robežas stiprināšana un civilizētu patvertņu nodrošināšana. Daudzviet patvertnes gan ierīkotas, bet ļoti liels īpatsvars – tikai “ķeksīša” pēc, jo meklēt glābiņu smacīgos pagrabos bez ūdens apgādes un kanalizācijas būtu pilnīgs neprāts. Jā, skeptiķi smīnēs un teiks, ka tas viss ir muļķības, ka nekāda kara nebūs, ka tas viss ir izdomātas blēņas, bet šādas runas dzirdējām arī 2021. gada nogalē, līdz notika tas, par ko saprātīgi un zinoši cilvēki brīdināja jau sen. Arī 1939. gadā Latvijas un citu Eiropas valstu iedzīvotāji mierīgi dzīvoja, paļaujoties uz noslēgtiem starptautiskiem līgumiem, līdz nāca “Baigais gads”. Tāpēc novēlēsim, lai Jaunais gads kļūtu par miera un harmonijas, nevis vēl vienu “baigo” gadu!

Aizejošajā gadā daļai no mums diemžēl izdevies kārtējo reizi parādīt, cik paklausīgi klūpam cits citam krāgā neviennozīmīgās situācijās, nevis civilizēti diskutējam, izrādot cieņu oponenta viedoklim. Diskusijas turpina vulgarizēties. Tā vietā, lai sacītu, piemēram, “paldies par viedokli, tomēr es savukārt uzskatu, ka...”, bieži dzirdamas indīgas replikas, tādas kā: “ja jūs būtu mācījies skolā, tad zinātu, ka taisnība ir man...” Šāda sarunas kultūra aizvien biežāk un biežāk dominē tīmekļa diskusijās, turklāt pat intelektuālu cilvēku vidū. Lai Jaunajā gadā mēs sāktu mācīties cienīt cits citu, pat neraugoties uz diametrāli pretējiem viedokļiem! Mazliet empātijas vienam pret otru!

Gribētos, lai sākam domāt valstiski, lai aizdomājamies, ka nepietiek tikai ar rūpēm par savu un savas ģimenes labumu, jo viss ir savstarpēji un atgriezeniski saistīts. Mums jārūpējas par šo valsti, jāuztur tā, lai pēc tam, savukārt, varētu pieprasīt no savas valsts kādu atdevi. Taču diendienā jāsaskaras ar pilnīgi pretēju rīcību.

Vēlētos, lai mums būtu daudz stabilu ģimeņu, kas turpina vai veido dzimtas un iesakņojas kārtīgi un paliekoši savā zemē – tā, lai nekādas vētras un krīzes nespētu tās no šejienes izraut, lai nākamās paaudzes varētu ar šīm dzimtām lepoties vēl pēc gadu desmitiem, pat simtiem.

Gribētos, lai bērni skolās varētu padziļināti apgūt Latvijas vēsturi un tautas tradīcijas, lai izglītības sistēma mazāk aizrautos ar grūti saprotamām, birokrātiski pašpietiekamām lietām, bet vairāk domātu par to, kā jauno paaudzi izaudzināt par patriotiskiem un atbildīgiem savas valsts pilsoņiem.

Par to visu vēlētos pacelt glāzes, jauno, 2026. gadu sagaidot. Lai top!

Kā mēs viesojāmies pie...Ziemassvētku vecīša

Komentāri (0)

Pagaidām nav komentāru

Pievienot komentāru