No priekšlasījumiem līdz dzejas grāmatai

Kaut brīžiem šķiet, ka dzīve šobrīd teju vai apstājusies – veikali pustukši, kultūras iestādes ciet un skolās nedzird bērnu balsis, – radošam garam piespiedu sociālā distancēšanās nav pārāk nopietns šķērslis. Kā apliecinājums tam pagājušajā nedēļā, 23. martā, uz Latviju jeb, precīzāk, Kandavas novada Vāni, atceļoja kastes…Nē, ne ar sejas maskām vai pieprasītajiem dezinfekcijas līdzekļiem! Ar dzejas grāmatām, kuru autors ir  apņēmīgs Kandavas reģionālās vidusskolas 11. klases audzēknis Krišs Treikals.

Un atvērās…

Tāds, varētu teikt, ir stāsts par to, kā Krišs sāka rakstīt dzeju, jo no pirmajiem īstajiem mēģinājumiem līdz taustāmai grāmatai noiets pavisam īss ceļa gabaliņš. “Sākās tas viss skolā pagājuša gada septembrī, Dzejas dienu laikā. Pirmo reizi tika organizēts «Dzejas rupors», kur katrs varēja publikas priekšā nolasīt savu dzejoli vai vairākus. Vēl pirms tam arī bija klases uzdevums uzrakstīt dzejoli «Es nāku no…», ko vēl arī vajadzēja tulkot divās citās valodās – krievu un angļu valodā. Pats pie sevis domāju, vai maz vispār esmu spējīgs kaut ko uzrakstīt, bet tomēr to izdarīju, un skolotāja Vita Eglīte aicināja to nolasīt arī «Dzejas ruporā»,” stāsta Krišs. Tajā brīdī arī nospriedis, ka ar vienu vien dzejoli būs tā kā par maz, un pasākumam uzrakstījis četrus. “Tad arī sapratu, ka man patīk rakstīt dzeju! Jutos labi par to, ka varbūt savas neveiksmes, dusmas, citas emocijas varu izlikt uz papīra.“

Skolas dzejas pasākums izvērtās veiksmīgs – savus darbiņus tajā nolasīja 20 autori, un piedzima ideja to padarīt par regulāru tradīciju jeb reizi mēnesī visiem skolā satikties «Dzejas tējnīcā», kur domubiedru lokā ir iespēja lasīt savus jaunrades darbus. “Tā bija papildu iedvesma rakstīt, jo katru reizi lasīt vienu un to pašu arī negribējās. Un tā tas viss sākās!”

Vairāk lasāms piektdienas, 3. aprīlī, ŠEIT=>

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.