Iespējams, tieši šāds iemels – sēņu iztrūkums – kādu mūsu lasītāju novirzīja uz salīdzinoši riskantu eksperimentu. Pati smejas, savas dzīves laikā jau gana daudz indējusies (un cerams, kā pati secina, pieradusi), tāpēc mežā nav varējusi paiet garām kuplam sēņu pudurītim, kaut pašas sēnes – nepazīstamas. “Tādi smuki podiņi un klasisko “svārciņu”, kā parasti indīgām sēnēm, šām nebija. Arī mēli piešāvu kātiņiem – un it kā rūgtas nebija, tāpēc nesu mājās,“ stāsta kundze. Mazbērniem ēst gan nepazīstamās sēnes nav devusi, vien pati kā “gana ilgi dzīvojusi” mazliet pagaršojusi. Bet, lai eksperiments būtu drošāks, sagriezto sēņu bļodiņu kundze atnesa arī uz redakciju. Mums – žurnālistiem – esot vairāk iespēju noskaidrot – ir vai nav šīs sēnes galu galā ēdamas?

Allaž izpalīdzīga šādos jautājumos ir Latvijas dabas muzeja zinātniece, mikoloģe jeb sēņu pētniece Ineta Dāniele. Aplūkojusi fotogrāfijas, viņa konstatēja, ka šoreiz groziņā ir trāpījušās dūmainās piltuvenes jeb liepenes. Tā ir gana izplatīta jeb bieži sastopama sēne skuju mežos – 6-15 cm plata; jaunai sēnei izliekta, arī ieritināta mala, vecai – plakana, bālganpelēka; brūni pelēka, bieza, gluda; mīkstums – balts, ar garšvielu smaržu un garšu. Kas pats svarīgākais – tā nav indīga! Notiesājama pēc novārīšanas, kaut zinātāji apgalvojot, ka diez ko garšīga gan liepene, viņuprāt, nav…