– Esmu ievērojusi, ka ceļu malās jaunās priedītes tā savādi nokaltušas – zaros pie stumbra visas skujas kļuvušas dzeltenas. Ievēroju arī, ka gobas un oši daudzos parkos visā Latvijā ir nokaltuši. Kas ar šiem kokiem notiek?

Šos jautājumus uzdevām Nacionālā botāniskā dārza direktoram un Latvijas Dendrologu biedrības prezidentam Andrejam Svilānam. Viņš pastāstīja, ka priedēm diezgan intensīvi norisinās savu mūžu nodzīvojušo skuju dzeltēšana un biršana, tas pats notiekot arī ar tūjām: "Protams, situācija būtu jāredz uz vietas, bet es domāju, ka ar kokiem notiek pilnīgi normāls process. Nākamajā pavasarī augs jaunas skujas, vecākās tad atkal nobirs. Šogad gan tas notiek izteikti un stipri vienlaicīgi. Arī pie mums, Salaspils botāniskajā dārzā, dažas tūjas izskatās diezgan briesmīgi. Par to nevajag uztraukties. Cita lieta, ka normāli skujām vajadzētu dzīvot trīs līdz četrus gadus, bet, tā kā gaiss ir piesārņots, piemēram, pilsētās, skujas dzīvo tikai divus gadus. Tas skābo lietu un vispārējā piesārņojuma dēļ. Jāuztraucas būtu tad, ja redz kalstam pēdējā gada jaunos dzinumus – ja tie kļuvusi brūni.

Gobām un vīksnām – tā ir nopietna lieta, kas norisinās jau vairākus gadu desmitus. Tā sauktā Holandes slimība ir sēņu infekcija, kas nosprosto koka zaru vadaudus, un vasaras laikā koks sažūst. Ja koks ir mazāks, var mēģināt izzāģēt bojātos zarus, bet parasti kokam tas ir tikai laika jautājums.

Arī oši jau gadus desmit slimo ar sēņu slimību, kas ievazāta, šķiet, no Amerikas. Pateicoties siltajām ziemām, šī slimība iet plašumā. Faktiski tā skārusi šos kokus visā Latvijas teritorijā, un ne tikai apdzīvotajās vietās, bet arī pie mežiem. Iet bojā gan vecie oši, gan jaunie. Ošiem slimība izpaužas tā, ka vispirms atmirst zaru gali, tad arvien resnāk resnākas, resnākas koka daļas. Koks šai laikā intensīvi veido ūdenszarus; vienā gadā tos izdzen, bet nākamajā gadā tie nav dzīvi. Gadās, koki izskatās kā spoki – visi zari nokaltuši, bet no paša stumbra izdzīts ūdenszaru mudžeklis. Neko tur nevar darīt, diemžēl. Varētu mēģināt miglot, bet apdzīvotās vietās ķīmiju lietot nevar. Mums ir nodoms nākamajā gadā veikt eksperimetus ar mikroinjekciju metodi. Tā ir jauna metode, ko patlaban izmēģina Šveicē. Ja mums veiksies, dažus dižošus mēģināsim glābt. Jārēķinās, ka ošiem, tāpat kā gobām un vīksnām, šī slimība izplatījusies pārāk daudz, tāpēc jāgaida, kad lielākā daļa šo koku aizies bojā, uzradīsies rezistenti – slimību izturīgi – eksemplāri, kas dos veselīgu paaudzi un atjaunos mūsu mežus.