– 21. augusta avīzē izlasīju par ceļa uz Jumpravas ezeru pārrakšanu. Un man arī ir, ko teikt… Es brīnos, kā savā laikā ezeru un zemi ap to atļāva privatizēt privātpersonai. Es nesaprotu, kas notiek Latvijā, ja var privatizēt ezeru, pārrakt ceļu, kur cilvēki brauc atpūsties un peldēties. Cik es atceros, tas privātīpašnieks virzīja atpūtniekus caur savu pagalmu un iekasēja naudu… Galvenais, par ko es esmu šokā – nu kā var atļaut privatizēt ezeru?! Visur citur zinu, ka ir jāievēro tauvas josla. Protams, ka tur arī cilvēki dara visu, lai citi nestaigātu gar viņu īpašumu, bet pēc likuma tā josla ir. Bet te ja kaut kas notiek, ātrā palīdzība pat nevar piebraukt. Un kas ar ezeru notiek – tur viss ir piemēslots?! Galu beigās uzskatu, ka nevajag pieļaut tādu situāciju, kad šādas teritorijas nonāk privātīpašumā.

Jumpravas ezers – pilnībā privāts

Pēc kadastra datiem Jumpravas ezers gandrīz pilnībā ietilpst Tumes pagasta īpašumā «Skoras», savukārt neliela tā daļa pieder kādai fiziskajai personai un vēl mazāka daļa – juridiskai personai. Kā mūs informēja Tukuma novada domes īpašumu nodaļā, nevienam no šiem īpašumiem nav apgrūtinājuma, kas būtu saistīts ar ezera izmantošanu.

Tukuma novada domes priekšsēdētāja vietnieks Arvīds Driķis, kas savulaik strādāja arī Tumes pagastā, skaidroja, ka Jumpravas ezers atrodas privātajos īpašumos, taču piekļuve tam, cik viņam zināms, neesot liegta:

– Kādreiz, kā atceros, ezers bija diviem īpašniekiem, bet tad radās vēl trešais, kura zeme kā tāds kā ķīlītis piegāja pie ezera; šajā īpašumā bija arī tādas nelielas ēkas pamati. Vairāk īpašumu tur nebija. Jau vēlāk, kad tika attīstīts atpūtas centrs «Vāgneris», arī tam bija pieeja pie ezera peldvietas, tur bija labiekārtota atpūtas vieta – pieļauju, ka «Vāgnera» īpašnieks bija par to vienojies ar ezera īpašniekiem. Bet nevienam, cik man zināms, nav bijusi liegta pieeja pie ezera – peldēties vai makšķerēt; vēl pirms pāris nedēļām tur biju un par to pārliecinājos – esmu tur redzējis gan makšķerniekus, gan peldētājus. Nelaimes sākās tad, kad cilvēki gribēja ar mašīnām piebraukt līdz pašam ezeram un tās mazgāt, kurināja ugunskurus, atstāja atkritumus. Tāpēc arī, pieļauju, tika aizrakts ceļš, pa kuru kādreiz uz peldvietu gāja pat pilsētas autobusu maršruts.

– Bet kāpēc pagasta laikā ezeram netika noteikti kādi apgrūtinājumi, arī ceļam ne? Tikai daļa šī ceļa, ko pašvaldība pirms dažiem gadiem atjaunoja, ir iezīmēta kā pašvaldībai piederoša, bet pārējais?

– Šobrīd šī ceļa posms līdz Zibens kapiem ir pašvaldības ceļu sarakstā, bet tālāk ne.

– Bet pagasti taču pārņēma ceļus; kāpēc šo nepārņēma?

– Domāju, ka tas būtu jautājums mērniekiem, kas zemes atdošanas sākumā to šajā vietā mērīja. Turklāt tolaik, kad zemes komisijas piešķīra zemi bijušajiem īpašniekiem, neviens nebija tik zinošs, tai skaitā arī deputāti, lai kaut ko tādu izvērtētu. To, ko visi šie vārdi nozīmē, sapratām daudz vēlāk.

– Bet vai pagasta laikā nebija iespēju neatdot īpašniekiem pilnīgi visu ezera teritoriju, bet atstāt daļu kā peldvietu. Kā, piemēram, Sēmes pagasts izdarīja, atstājot piekļuvi ezeram ikvienam.

– Es pieļauju, ka Sēmes pagastam tur bija pašvaldības zeme, bet Jumpravas ezers sākotnēji bija tikai divu īpašumu teritorijā – vismaz tā minēts vecajos dokumentos. Kad izstrādājām teritorijas plānojumu, reiz viens no īpašniekiem teica, ka tā ir privātā zeme, viņa īpašums un ka publiskas peldvietas tur nebūs.

Piekļūt var, bet ne ar mašīnu

Lai noskaidrotu, kā tas izskatās dzīvē, devāmies uz Jumpravas ezeru. Pabraucot garām Zibens kapiem un «Vāgneram», pa labi atstājot ceļu uz «Sveikuļiem», tikai mežā pie tāda kā «L» veida krustojuma beidzot sapratām, ka tālāk ar mašīnu netiksim. Tādēļ ceļu turpinājām kājām. Iesākumā apskatījām pārrakto ceļu vai, pareizāk sakot, vairākas meža takas, kas, kā šķita, braucamas nav bijušas nekad. Orientēties, lai saprastu, pa kuru taku iet uz ezeru, palīdzēja turpat izliktās informatīvās zīmes “Jumpravas ezers” ar virziena norādes bultiņu. Paejot aptuveni 500 metrus, nonācām pie vienas no divām ezera peldvietām. Un patiesību sakot, nekādu problēmu ar piekļūšanu nesaskatījām. Ja neskaita to, ka ar mašīnu tiešām piebraukt līdz pašam ezeram nevar.

Ceļš pārrakts pirms 7 gadiem

Izstaigājuši ceļus uz Jumpravas ezeru un izbaudījuši tā skaistumu, devāmies meklēt kādu vietējo, lai paskaidrotu, kas noticis ar ceļu uz ezeru. Nonācām pie mājām «Vāgneris». Tur lielu rosību nemanījām, bet mums paveicās, ka satikām īpašuma pārvaldītāju Aleksandu. Jautāts par piekļuvi ezeram, viņš skaidroja, ka ceļš pārrakts jau pirms septiņiem gadiem un tādēļ neesot saprotams, kādēļ tik tagad cilvēki sākuši par to runāt. Bet kādēļ tad ceļš pārrakts? Tas tādēļ, ka atpūtnieki braukuši pie ezera ar mašīnām un taisījuši lielas nekārtības – mazgājuši mašīnas, teritoriju piemēslojuši ar stikla un plastmasas tukšo taru, polietilēna maisiņiem, papīriem utt. Īpašniekiem to katru nedēļu nācies vākt. Tad, kad sapratuši, ka cilvēku attieksme pret dabu nemainīsies, apkārtējo teritoriju īpašnieki nolēmuši ceļu pārrakt. Pilsētas atpūtnieku atstātos atkritumus jau arī tagad nākas vākt, taču pēc ceļa pārrakšanas to tiešām