Sestdien, 19. jūlijā, Kandavā «Sociālās pansijas» mājā ugunsgrēkā izdega viens dzīvoklis un ar dūmiem saindējās divi cilvēki.
Iepriekšējā laikraksta numurā un arī «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» portālā publicējām Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta informāciju, kā arī sarunu ar domes amatpersonu – sociālā centra vadītāju Intu Leitaru un slimnīcā izmitinātajiem pansijas iedzīvotājiem. Jau pēc šīm publikācijām uzklausījām vairāku iedzīvotāju jautājumus, arī aculiecinieku liecības. Jāatgādina, ka ugunsnelaime šajā ēkā notiek atkārtoti (iepriekš ēka dega 2002. gadā)

Kāpēc nezināja, cik ēkā cilvēku?

Lūk, ko stāsta aculiecinieks, kurš sestdienas vakarā kopā ar ģimeni atradās netālu no pansijas, nelaimei sākoties, zvanīja uz 112 un nekavējoties steidzās palīgā:

– Pamanījām dūmus pansijas sētas pusē, aiz lielā skursteņa, un sākumā pat neiedomājāmies, ka tie nāk no ēkas, bet, pieejot tuvāk, sapratām, ka lieta ir nopietna, jo dzirdējām satrauktus vīrieša palīgā saucienus un zvanījām uz 112, kur izsaukumu par ugunsgrēku pieņēma. Pieskrienot ēkai no ielas puses, jau redzējām liesmas, kas šaudījās ārā pa pansijas logu. Šķīda logu stikli, skats bija satraucošs, un pirmajā mirklī valdīja neziņa – kā liesmas vispār varēs nodzēst, kā cilvēkus izglābt? Kā jau tādās reizēs, likās, ka laiks velkas neizsakāmi lēni, taču drīz ugunsdzēsēji arī bija klāt.

Ja mēs nebūtu izsaukuši, nezinu, kā tas vispār būtu beidzies. Nezinu, kur tajā brīdī bija dežurante, varbūt palīdzēja no telpām izkļūt cilvēkiem? Pamazām pagalmā saradās gan apkārtējo māju ļaudis, sirmgalvji, kuri bija panikā. Un paši vecīši lāgā nezināja, cik cilvēku vēl atrodas augšā, kur viena telpa jau dega pilnās liesmās. Panikā jau nevarēja izšķirt, ko kurš saka, ko kurš atbild. Kad atbrauca glābēji, neviens no personāla nesteidzās pateikt, ka jāglābj tie cilvēki, kuri vēl telpās. Es pieskrēju pie ugunsdzēsējiem un teicu, ka vajag trepes, jo augšā ir vismaz trīs cilvēki (vēlāk izrādījās, ka pieci, un pēdējais nokāpa no otrā stāva baltā kreklā izbrīnīts, kas vispār te kaut kas notiek, jo savā istabiņā nekā nebija jutis). Dežurantam taču vajadzēja precīzi zināt, cik cilvēku vēl ir bīstamā 2. stāva telpās. Otrkārt, ugunsdzēsējiem kāpnes ir tikai vienas, bet izmisuši cilvēki bija redzami vairākos logos vienlaicīgi. Tad es kā diriģents glābējiem rādīju, kurā logā aiz cilvēku stāviem dūmu visvairāk, kur kāpnes jāslej vispirms. Glābēji rīkojās operatīvi.

Treškārt – jautājums par signalizāciju. Skaidrs, ka nav iespējams izkontrolēt, ko istabiņās pansijas iemītnieki katrs dara: pīpē, sveces dedzina vai vēl ko citu.

Pēc iepriekšējā ugunsgrēka taču pansijā ierīkoja jaunu ugunsdrošības signalizāciju. Nesaprotu, kā varēja rasties šāda situācija, vai signalizācija darbojās un nostrādāja, kā paredzēts? Vai iepirkuma procedūras rezultātā kārtējo reizi netika izraudzīts lētākais variants, kurš daudzkārt dažādās dzīves situācijās izrādījies ne tas labākais? Kā īsti bija šajā gadījumā, šādos ekstremālos apstākļos, kad izšķiroša var kļūt katra sekunde, tai jāstrādā?

Jāievieš kārtība!

Lūk, vēl kāda liecinieka redzētais un secinātais, kas lasāms laikraksta ziņu portālā "ntz.lv":

– Ka pansionāts deg, tāpat kā pirms četriem gadiem, pamanījām mēs – kaimiņi, blakus māju iedzīvotāji. Sieviete, uzraudze, tobrīd atradās pagalmā sētas pusē un bija ļoti izbrīnīta, ka mēs teicām, ka deg. Kaimiņiene Biruta Labrence dūmu detektora sirēnu [tobrīd] dzirdējusi kaucam vismaz minūtes 15 līdz 20. Pa logiem no otrā stāva manu acu priekšā nocēla 4 cilvēkus, varbūt vēl kādu, jo nestāvēju un nevēroju, zvanīju ātrajai palīdzībai, nesu segas un sēžamos, kur vecajiem ļaudīm apsēsties, lieki teikt, ka viņi visi bija šoka stāvoklī. Daži šīs šausmas piedzīvo jau otro reizi. Paldies ātrās palīdzības Tukuma un Kandavas mediķiem, tāpat ugunsdzēsējiem. Šoreiz jūs rīkojāties operatīvi, bija skābekļa maskas, devāties iekšā, sadūmotajā ēkā. Taču kāpnes pievīla, tās ne vienmēr nofiksējās, izbīdot līdz otrajam stāvam. Tā, protams, nav puišu vaina. Kāds aprīkojums ir – ar tādu jūs strādājāt. Paldies, paveicāt visu operatīvi! Bet lielu akmeni gribas iemest Kandavas domes un sociālo darbu vadītāju dārziņā. Šķiet, jūs, kungi un dāmas, neko neesat mācījušies no šausmīgās traģēdijas pirms 4 gadiem. Bija Reģu traģēdija. Kam vēl jānotiek, lai jūs sāktu domāt par šīm lietām nopietni? Braucat taču pieredzes apmaiņās uz ārzemēm, tērējat naudiņu jeb tie ir bijuši tikai izklaides braucieni?
Mēs – kaimiņmāju iedzīvotāji – bieži redzam to, ka pie pansijas nāk t.s. bomži, sētas pusē tiek dzerts ar pansijas iemītniekiem, tas pats notiek pagrabstāvā, kurinātavā. Pansijas iemītnieks Ēriks Garda bieži piedzēries lamājas necenzētiem vārdiem, dzirdams pa atvērtajiem logiem. Ārī šī ugunsgrēka istabiņas iemītnieks Žoržiks bija stiprā alkohola reibumā, par ko pārliecinājāmies, noliecoties pie viņa, jo viņš gulēja nekustīgs Ķiršu ielas 8 iebrauktuvē. Tāpat bija aizslēgtas sētas puses durvis no Ķiršu 8 puses, pa tām varēja daudz ātrāk cilvēki izkļūt laukā. Šķiet, tās atvēra tikai tad, kad atbrauca pansijas vadītāja. Vai šādā iestādē un sevišķi pēc tās šausmīgās traģēdijas pirms 4 gadiem, nevajadzēja būt ierīkotiem krāniem, hidrantiem, vai nevajadzēja rast iespēju nodrošināt alternatīvas ierīces liftam, vai vismaz pansijai pašai savā īpašumā iegādāt kārtīgas kāpnes, pa kurām droši var novest lejā cilvēkus? Bail pat iedomāties, ja pansija būtu trīs stāvos. Varbūt beidzot domes priekšsēdētājs aizdomāsies par to, ka pansijas ļaudīm pie šīs ēkas nav kur apsēsties. Arī tai naktī naktskreklos, cits basām kājām, apjukuši, izmisuši, šokā, guldi kaut uz zemes turpat iebrauktuvē, jo tālāk nav kur. Kas būtu, ja degšana būtu pansijas abās pusēs? Pirmajiem tad būtu jābrauc ugunsdzēsējiem vai ātrajai palīdzībai? Kā šīs mašīnas tiktu pie cietušajiem? Domāju, kungi un dāmas, pēdējais brīdis izdarīt secinājumus un katram pēc savas sirdsapziņas pieņemt lēmumu!

No malas viss, iespējams, izskatās citādi

Aculiecinieka redzējumu komentē Kandavas novada SPC vadītājs Ints Leitarts:

– Runājot par drošību, varu teikt, ka drošības sistēma nostrādāja, kā paredzēts. 21.33 apsardze no pansijas ēkas pa rāciju, kas pieslēgta trauksmes sistēmai, saņēma signālu un operatīvi rīkojās, kā šādā situācijā paredzēts. Pansijā uzstādītā drošības signalizācija ir sertificēta un nostrādāja. Tāpēc dežurantam nav jātērē laiks zvanīšanai, bet gan cilvēku glābšanai. Cilvēku skaits ēkā bija zināms precīzi.

Ugunsdzēsēju mašīnas aprīkojumā ietilpst vienas kāpnes. Ekipāžā ir divi cilvēki, ja šo kāpņu būtu vairāk, kas ar tām strādātu? Jāpiebilst, ka šai ēkai ir četras durvis, kuras visas no iekšpuses ir iespējams atvērt, un divas iekšējas kāpnes. Katru dienu 23.00, aizslēdzot pansijas durvis, atslēgas no telpu iekšpuses paliek slēdzenēs. Arī šajā gadījumā vakarā atvērtas bija tikai parādes durvis, bet atslēgas visu pārējo durvju slēdzenēs atradās no iekšpuses. Droši vien turpmāk domāsim arī par stacionārām ārējām kāpnēm.

Piekrītu, situāciju vērtējot no malas, vienmēr var likties, ka vajadzēja rīkoties ne tā, bet citādi. Tomēr gribu uzsvērt, ka personāls darīja visu iespējamo, lai esošajā situācijā, pirmkārt, glābtu cilvēkus un nebūtu cietušo. Laikā, kad evakuēja cietušos, uguns liesmas bija lokalizētas, telpās bija saglabājies piedūmojums. Kā pierādījums tam, ka visas sistēmas (drošība, ugunsdzēsēji, dežurants, aprūpētāji, personāls kopumā) darbojās ar maksimālu atdevi, ir rezultāts, ka nav cietušo (viens viegli saindējies ar dūmiem) un vispārēja šoka par notikušo, kā šādos gadījumos mēdz būt.

Pansija nav pansionāts

Pēc ugunsnelaimes arī pansijas vadītāja Mārīte Grīnhofa apstiprināja ka personālam, tostarp gan viņai pašai, gan dežurantei, bija precīzi zināms 2. stāvā esošo cilvēku skaits, bet paši darbinieki taču neatradās ārpus ēkas un nevarēja to apliecināt, jo darīja visu iespējamo ēkas iekšienē, lai evakuētu no ēkas tos iemītniekus, kuri atradās 2. stāvā, un tos, kuri par notikušo nemaz nenojauta, jo vēlajā vakara stundā jau bija devušies pie miera.

M. Grīnhofa: "Jāatgādina, ka pansija ir parasta dzīvojamā māja, kur cilvēki katrs dzīvo savā dzīvoklī brīvi un nepiespiesti, netraucējot pārējos, un neviens nevar noteikt viņu rīcību. Dežurants ir domāts nevis, lai uzraudzītu šos iedzīvotājus, bet gan pēc viņu lūguma sniegtu palīdzību."