Citāts no interneta avotiem: ”Mālkalna nosaukums radies no tā, ka tā pamatnes augsne ir mālaina. No kalna agrāk pavērās skats uz pilsētas ezeru un panorāmu. Tagad Mālkalna virsotnē atrodas piemineklis Tukuma atbrīvotājiem, kas uzstādīts 1975. gadā. Pieminekļa autore ir tēlniece un Tukuma novadniece Arta Dumpe. Lai arī pieminekļa nosaukums ir «Piemineklis Tukuma atbrīvotājiem» un oficiālajā versijā tas veltīts padomju armijas karavīriem, taču tēlniecei jau tad, kad pieminekli veidojusi, bijusi arī pieminekļa būtības otrā versija. Proti, viņa šo pieminekli veidojusi kā latviešu spēka simbolu – vientuļu Kurzemes ozolu lauka vidū, ar nosaukumu «Ozols – spēka zari». Tā vidū atrodas māte, kas satur abās malās dēlus, kuri karojuši pretējās frontes pusēs.”
Kaut vai tikai šis pavisam īsais teksts skaidri parāda to, ka A. Dumpes veidoto pieminekli tikai robusts, primitīvi un agresīvi domājošs (patiesībā – nedomājošs) cilvēks var uztvert kā naidīgas varas uzspiestu. Es izcelšu tolaik ”starp rindām” rakstīto un norādīšu uz vēl citiem momentiem, kas papildina argumentus PRET šī pieminekļa likvidēšanu.
Padomju laikā daudzas mākslinieku ieceres varēja tikt realizētas tikai, pateicoties varai patīkamam vārdiskam pamatojumam. Ar nosaukumu «Ozols – spēka zari» iecere varbūt nebūtu tikusi īstenota. Bieži vien tikai ar ”pareizu” tekstu palīdzību mūsu Latvijas kultūras un mākslas mantojums padomju gados bagātinājās ar lieliskiem darbiem. Tāds ir arī A. Dumpes radītais stilistiski un ekspresijā noslīpētais, elegantais, gludu pakalnu izceļošais, uzmanību piesaistošais mākslas darbs. Bet mākslas darba idejas aprakstā skarbi patiesa ir norāde uz to, ka karos traģiski reizēm liek karot brālim pret brāli, tēvam pret dēlu, lai kā kādas mātes, meitas vai sievas sirds asiņotu… Un Latvija ir kā simboliska māte visiem… Kari vienmēr šķeļ un iznīcina gan indivīdu, gan ģimeni, gan tautas… Vai arī pašlaik notiekošais karš Ukrainā par to neliecina? Šis piemineklis ir izcils kā mākslas darbs pats par sevi un stāv pāri laikmetiem – visiem kariem, kas bijuši un kas norit tagad. Un Latvijā ir bijuši kari, kuros ar savām cerībām, ilgām un traģēdijām piedalījušies ne tikai okupanti, bet arī Latvijas pilsoņi…
Šajā A. Dumpes radītajā piemineklī nav detaļu, kas izceltu naidīgu varu simboliku. Tas vispār ir veltījums SAVAI valstij, SAVAS valsts traģēdijai. Arī šis fakts liecina par autores patiesajām izjūtām, veidojot šo ansambli. Viņa nav daudzinājusi padomju varu un padomju armiju… Faktiski šis piemineklis ir piemineklis arī tam, kā māksliniekiem vajadzēja strādāt tā laika atmosfērā… Tomēr, lai kāda bija TĀ atmosfēra, šāds piemineklis kritušajiem tik un tā bija un ir vajadzīgs, jo vēsturi diemžēl nevar likvidēt, tā pastāvēs tik un tā, neatkarīgi no likvidētiem pieminekļiem. Un krituši nav tikai svešinieki, bet arī Latvijas ļaudis, turklāt neatkarīgi no armijas, kurā bija spiesti karot…
Un, ja noliekam malā jebkādus idejiskus skaidrojumus, vai šis skulpturālais ansamblis nav vienkārši skaists un kompozicionāli veiksmīgs?
Vēl – šī talantīgi veidotā pieminekļa autore ir Tukuma novadniece. Vai viņas mākslas darbu tukumniekiem būtu jāiznīcina? Vai ir kaut kas labāks šajā vietā liekams, šo vietu labāk izceļošs? Vai ainava un mūsu mākslas vēsture iegūtu, ja šī pieminekļa vietā būtu tukšums, ja šo pieminekli iznīcinātu?
Pat Uzvaras pieminekļa likvidēšana Rīgā nemainīs vēsturi, tomēr par tā likvidēšanu esmu PAR. Galvenais arguments tā likvidēšanai manā skatījumā ir, ka tas kļuvis par pulcēšanās vietu Latvijai nelojālai sabiedrībai… Pie Tukuma pieminekļa tā nenotiek, jo tas vispār ne ar ko nesimbolizē naidīgas armijas ”nopelnus”, bet gan runā par traģēdiju… Ja ”uzvaras” pieminekli jau laikus būtu nosaukuši citādāk, ja tajā nebūtu svešu varu simbolizējošu detaļu, ja to tagad varētu papildināt ar vēl jaunām detaļām, piemēram, cīniņu ar Putinu un VDK (nezinu, varbūt Putina un vēl dažu izcilu Putina līdzgaitnieku figūras, kas tiek piefiksētas zemei ar tādām kā mēslu dakšām), tad, vēl papildus novācot kādu pretrunīgu detaļu un samazinot tā augstumu, šis veidojums varētu arī turpināt pastāvēt, jo stāstītu par vēl garāku vēstures periodu – par cīņu ne tikai pret fašismu, bet arī pret putinismu un rašismu…
Artas Dumpes veidotais piemineklis nav iekļaujams likvidējamo sarakstā, bet tiem, kas grib to likvidēt, vajadzētu vēl lieku reizi aplūkot šo pieminekli, palasīt par mākslas stiliem, par māksliniekiem, vārdu sakot, vispirms izglītoties, iemācīties domāt, analizēt un tikai tad izteikties. Ceru, ka ir daudz tādu, kas domā līdzīgi man, un šis piemineklis (tas pat nav piemineklis, bet gan veiksmīgi komponēts, ar ideju papildināts figurāls dekors Tukuma ainavā) vairs nav pakļauts iznīcības draudiem, ka tas jau ir izglābts no bara instinktu vadītu ļautiņu agresijas.
Beigās jautāšu tiem, kas visu grib likvidēt. Padomju laiks ilga daudzus gadu desmitus… Jā, padomju laiks bija naidīgas varas pārņemts. Bet šajā laikā dzima un Latvijā dzīvoja arī talantīgi mākslinieki. Vai šajā laikā māksliniekiem nebija jābūt? Vai viņiem nebija jāstrādā un kaut kas jārada? Vai tagad būtu jālikvidē viss, kas tajā laikā radīts, neskatoties, vai tas ir talantīgs un vērtīgs mākslas darbs? Vai mums nevajadzētu restaurēt arī izcilus arhitektūras pieminekļus, kurus radījuši vēl senāku laiku nežēlīgi valdnieki un tautas apspiedēji? Un neaizmirsīsim, ka no šiem senākajiem vēsturiskajiem un skaistajiem objektiem saglabājušies tikai nedaudzi, bet tos nedaudzos, kas ir sakopti, labprāt skata un bauda arī mūsdienu savonarolas. (15. gadsimta mūks Džirolamo Savonarola Florencē organizēja mākslas priekšmetu, arī gleznu dedzināšanu uz sārta. – Red.)