Kādreizējā kandavniece, tagad tukumniece Emīlija Ušpele 9. martā nosvinēja 93. dzimšanas dienu. Par kādreiz labi zināmo mediķi, iecienītu un ļoti zinošu masieri jau esam rakstījuši, gan vairāk stāstot par viņas vīru – leģendām apvītu personību Jāni Ušpeli. Droši, ka daudzi kandavnieki vienmēr darbīgo, mundro kundzi un viņas kaziņas pat uzskatīja par neatņemamu pilsētas ainavas daļu. Bet iespējams: tikai retais zina, ka Emīlijas kundze ir prototips vienai no reiz slavenā Arvīda Griguļa romāna un vēl slavenākās Aloiza Brenča filmas «Kad lietus un vēji sitas logā» varonēm. Tikai Emīlija kā Ruta Dumpe romānā un filmā par dzimtenes nodevēju nekļuva. Tādas dzimtenes – brīvās Latvijas – jau tolaik nemaz nebija… Bet Emīlija bija jauna, gudra, labi izglītota sieviete. Sieviete, kas, kā jau visas, alka tikai… laimes un mīlestības…

Uz Liepāju – divās nedēļās

Emīlijas kundzes dzimtā puse Varakļāni, senču mājas «Jēki», kur uzaugusi kopā ar septiņiem māsām un brāļiem. Tomēr tikai viņa vienīgā pabeidza ģimnāziju un cerēja turpināt mācības  – studēt angļu filoloģiju Latvijas Universitātē.  

“Bet sanāca tā, ka tieši tajā gadā, kad ģimnāziju beidzu, šajā studiju programmā vairs neuzņēma un man nāktos gaidīt veselu gadu. Tomēr gaidīt, visu laiku esot uz laukiem, arī negribējās, kaut bija pat vietējais precinieks uzradies. Laikam gan biju vēl par jaunu un arī viņa radi bija pret precībām: “Kur tu tādu liksi? Ko viņa darīs? Nemāk ne lopus kopt, ne ko!” Mācēju gan, tomēr nodomāju – nu ko es tur iešu; tāpat mani noēdīs, tāpēc laidos tomēr prom. Uzzināju, ka Liepājā notiek uzņemšana māsu skolā, un braucu uz turieni. Tas gan bija jau 1942. gads un nokļūšana līdz Liepājai bija šausmīgi ilga. Vispirms mani aizveda ar zirgu uz Madonu, kur nācās ilgi sēdēt, jo negāja ne autobuss, ne kas cits. Beigās gan tiku kādā autobusā un nokļuvu Rīgā, kur savukārt apmetos pie savas māsīcas un meklēju tālāk iespēju, kā nokļūt Jelgavā. Tā ar draudzenes palīdzību tiku uz kuģa, kas pa Lielupi aizveda uz Jelgavu un tālāk sēdos viņai pazīstama vācieša mašīnā (bija tāds smuks puisis), kas beidzot aizveda līdz galam – Liepājai. Tā ceļā kopumā pavadīju divas nedēļas…

Visu interviju ar Emīliju Ušpeli lasiet piektdienas, 15. marta, laikrakstā.