18. novembrī nule kā izremontētajā Sātu evaņģēliski luteriskajā baznīcā notika svētbrīdis un aizlūgums par Latviju tās 91. dzimšanas dienā. To vadīja mācītājs Edvīns Vilks.

Pirms dievkalpojuma visi tika aicināti iedegt svecītes un salikt tās bērzu alejā, lai spožās liesmiņas rādītu ceļu uz dievnamu un mājupceļā katrs šo gaismu paņemtu līdzi uz mājām.

Aicina lūgt par Latviju

Savā uzrunā mācītājs aicināja lūgt par Latviju un padomāt par katra vietu savā valstī un ieguldījumu tās labklājībā, un spēkiem, kas traucē to radīt. Mācītājs aicināja atcerēties visas tās reizes, kad cilvēki spējuši atraisīt savas spējas un talantus, lai par savu valsti cīnītos. Viņaprāt, katrā ir tāds spēju kopums, kas caur dzīvi un darbu dod rezultātu pašiem sev, sabiedrībai, valstij: "Lai arī 50 gadus nodzīvojām apstākļos, kad kāds no malas teica priekšā – kā mums dzīvot, ko domāt un ko darīt, un varbūt tāpēc šobrīd ir grūti, jo jādomā un savas pilsētas vai lauku labā jādarbojas pašiem. Vēsture rāda, ka ilgi šāds stāvoklis nav iespējams. Cilvēka spējas vienalga laužas uz āru, un, kad viņš pats sāk kaut ko gribēt, tad arī sāk darīt. Piemēram, 1870. gadā Ainažos uzbūvēja trīsmastu burinieku, pēc gadiem to skaits sasniedza pāris simtus; mūsu pašu Irlavā tika izveidots skolotāju seminārs. Kad bijām gana auguši, 1918. gada 18. novembrī nonācām pie savas valsts. Un, kad vajadzēja sākt cīņas par Latviju, atraisījās liels garīgs spēks aizstāvēt savu brīvību, jo – kā lai citādi izskaidro mūsu spēju uzvarēt daudz stiprāko ienaidnieku? Vai 1990. gads 14. maijs, kad tika pieņemta neatkarības deklarācija, joprojām stiprajai Krievijai acu priekšā… Tātad – mēs visu varam, ja gribam, tikai skumji, ka bijušo aizmirstam un pret valsti sakām skarbus un noliedzošus vārdus. Iznāk, ka šajā valstī noliedzēji un ienaidnieki ir daļa no pašu vidus. Nav dzimtbūšanas, nav bermontiešu, pret ko jācīnās, bet ar pašiem…" E. Vilks aicināja lūgt par Latviju un atcerēties, ka līdz šim ar Dieva svētību savu valsti un zemi izdevies saglabāt, taču atbildība par šo svēto mantojumu uz tautas pleciem gulstas joprojām.

Stalta, skaista un gaiša

Pēc svētbrīža E. Vilks pastāstīja, ka šī ir otrā reize, kas izremontētā baznīca aicina pie sevis ļaudis: "Kādu laiku baznīca bija ciet, un tajā bija stalažas līdz pat griestiem. Bet tā kā nebija pateikts, ka 15. novembrī dievkalpojuma nebūs, nācās mobilizēt draudzi, rīkot talkas, lai visu pagūtu izdarīt laikā, turklāt Zemītes celtnieki bija ļoti atsaucīgi un strādāja pat sestdienās. Lai visu, kas bija nošpaktelēts un nokrāsots, varētu ātri izžāvēt, vīri dienu un nakti kurināja krāsnis. Tagad biezie mūri ir izsiluši.

Vaicāts par izdarītajiem darbiem, E. Vilks pastāstīja, ka pirms pieciem gadiem par Sakrālā fonda naudu remontēts jumts, taču dažādu apstākļu dēļ lietus sabojājis jumta konstrukcijas un atstājis pēdas arī griestos: "Kad aiztaisījām caurumu pēc cauruma, griesti bija vienos plankumos. Un tad nolēmām, ka izmantosim krīzes situāciju, kad cilvēkiem nav darba, un baznīcu remontēsim. Tāme bija daudz mazāka nekā iepriekš, un par Ls 4500 piepildījām divus sapņus – izremontējām baznīcu un sakārtojām apkuri (nolēmām, ka saglabāsim malkas apkuri). No izjauktajām stalažām top arī šķūnis. Lai arī miera nav nekad. Ir, protams, jāmaina logi, no kuriem daudzi ir satrunējuši, jādara citi darbi. Bet lielums ir izdarīts. E. Vilks uzskata – ir ļoti svarīgi, ka kaut kas notiek un ka cilvēki to redz un piedalās: "Kad kaut ko nolemjam, pirms dievkalpojuma iesildām baznīcu un savās lūgšanās ieliekam pasākumu Dieva rokās. Ja lūgtais piepildās, arī ticība sāk iedzīvināties. Kad vajadzēja palīgus talkās, apzvanījām draudzes locekļus, kuri sen nebija baznīcā bijuši, un daudzi atsaucās. Es ar smaidu teicu, ka vairāk baznīca jāremontē, lai draudzes locekļus biežāk redzētu. Ideja tāda, ka tieši šādas talkas cilvēkus vieno – kopīgām sarunām, darbam…"