Viena no Tukuma komandām līdz Ukrainas robežai nogādājusi jau 80 automašīnas. Un vienā no šādiem braucieniem viņiem pievienojās arī filmēšanas komanda, lai iemūžinātu, kā tad vīri apkaro jau pieminēto bezspēcības sajūtu – viņi iet un dara. Kas no tā sanācis, pagājušajā nedēļā paša stāsta varoņi, atbalstītāji un vienkārši interesenti varēja novērtēt sirsnīgā pasākumā, kas notika «Retro fermā», paša Tukuma pievārtē.

Par vēsturi interesējas labi cilvēki!

Filmēšanas komandai, kas tukumniekiem ceļā pievienojās pagājušajā vasarā, sākotnējā ideja bijusi izveidot nelielu, aptuveni astoņu minūšu garu sižetu, kas vienlaikus bija arī viņu pilnveides kursu noslēguma darbs. Stāsta potenciālu tieši šajos vīros saskatījusi un dokumentālās filmas laukuma režisores pienākumus uzņēmusies Iveta Liberte-Pavloviča, kurai šajā uzdevumā pievienojās montāžas režisore Zane Beinare un operators Kaspars Vaišļa. Rezultātā tapa 45 minūšu gara ”ceļa filma”, kas ieguvusi  pavisam kodolīgu nosaukumu «LAT-UKR», kas ir abu valstu robežu apzīmējumi.

Atgādinājumam, – viss sākās ar «ZAZ klubu» un Intaru Pavloviču, kurš Ukrainu tā arī sauca – par savām otrajām mājām. Pēdējo reizi zapiņā bija paspējis uz Ukrainu aizvizināties vien pavisam īsu brīdi pirms kara sākumu. Un ne viņš pats, ne arī sastaptie ukraiņi tobrīd īsti kara iespējai nemaz neticēja. Tomēr tas notika. Un kamēr daudzi vēl mocījās ar domām, ko darīt, kā palīdzēt, ar Intaru sazinājās viņa ilggadējs draugs Oleksejs. Abus vienojusi interese par, teiksim tā, vecāka gadagājuma braucamrīkiem, un kā filmā, runājot par savu  draugu, uzsver Oleksejs, viņam uzreiz bijis skaidrs – tie, kas interesējas par vēsturi, vienkārši nevar būt slikti cilvēki. Viņš pats, izvērtējot iespējas, kā labāk palīdzēt ukraiņu karaspēkam, tobrīd meklējis Latvijā kādu pieejamu busiņu. Un, daudz nedomādams, Intars noziedojis savējo. Vēlāk šim piemēram sekoja arī daudzi citi – draugi, apkārtējie zemnieki, uzņēmēji, tāpat pašvaldība, kas cita starpā sagādāja autobusu, kurš vēlāk aizceļoja uz sadraudzības pilsētu Izjumu. Jāpiebilst, ka tobrīd tas bija vienīgais ejošais autobuss nopostītājā pilsētā…

Nekas nav beidzies!

Kad Atbalsta komandai pievienojās filmēšanas grupa, uz Ukrainu ceļoja ne tikai vairāki transportlīdzekļi, bet arī īpaši vērtīga medicīnas krava. Kopumā šobrīd veikti jau četrpadsmit braucieni, un nekas nav apstājies – gatavojas braukt vēl, jo karš turpinās. Un ikviens, kurš var un vēlas atbalstīt, to arvien var darīt, sazinoties ar Intaru.

Savukārt par to, kā jau noziedotajām automašīnām karā sokas, pēc filmas pirmizrādes vairāk pastāstīja Oleksejs. Viņš šoreiz bija saņēmis atļauju, lai izbrauktu no Ukrainas pakaļ automašīnai nr. 81. Daudzas no tām arvien vēl kalpo frontē, dažas – cietušas, gan vienlaikus glābjot savu pasažieru dzīvības. Bet par atsevišķām noziedotajām tehnikas vienībām arī Oleksejam šobrīd sīkāku ziņu nav – atliekot vien cerēt, ka ar karavīriem, kuru pārziņā tās tika nodotas, gan viss ir vislabākajā kārtībā.

Kas šobrīd aktuāli? Tā sauktie miniveni, kurus vairs pat nepārkrāsojot, lai tie lieki nepievērstu okupantu uzmanību. Bet pats svarīgākais, protams, saglabāt ticību un pārliecību par to, ka Ukraina šajā karā noteikti uzvarēs! – uzsver Oleksejs.

Jāpiebilst, ka vēl šo pasākumu «Retro fermā» kuplināja arī citi viņa tautieši. Gan Tukuma novada ukraiņu bēgļu kopiena, kas bija sagatavojusi tradicionālo boršču un cienāja visus ar pašu gatavotām pankūciņām, gan sirsnīgā spēcīgās balss īpašniece Anastasija Vasiļenko, kura uzstājās ar nelielu koncertprogrammu. Viņa izpildīja populāras dziesmas ukrainiski, tāpat pašas jaunradītu kompozīciju latviešu valodā. Un publika, kaut sākotnēji ierasti kautrīga, drīz vien ”inficējās” ar Anastasijas pozitīvo enerģiju.

Vairāk lasāms otrdienas, 1. augusta laikrakstā ŠEIT======>>>>>>>>>>>