Viņa Kandavas internātvidusskolu vada un par tās pastāvēšanu no dienas uz dienu cīnās jau piecus, bet kopumā izglītības sistēmā darbojas visus 30 gadus. Taču bērnībā Elita Lavrinoviča noteikti par skolotāja profesiju nesapņoja. Ieceres bijušas pavisam citas…

– Īsti nezinu kāpēc, bet es visu laiku gribēju būt bioloģe. Knapi skolā gāju, kad tētim stāstīju: ”Būšu botāniķis!” jo acīmredzot to kaut kur biju dzirdējusi un iedomājos, ka tas būs kaut kas saistīts ar dzīvniekiem. Tādu programmu sev biju uzlikusi un uz to arī apzināti gāju. Kad jau mācījos K. Mīlenbaha vidusskolā, klases audzinātāja Silvija Vīnerte izteicās: “Studēsi bioloģiju? Tad jau būsi skolotāja!” Uz to es savukārt lepni atbildēju, ka “neesmu galvu durvīs iecirtusi”, lai strādātu skolā! Un, lūk, tas ir tas stāsts par  piespļautajiem kāpostiem, ko parasti pats taču arī dabū izēst… Pēc vidusskolas nokļuvu Matkules skolā.

– Tā uzreiz?

– Tas bija laiks, kad skolā būtībā varēja strādā visi, kuri grib. Forši, ja tev ir izglītība, bet tajā pašā laikā ņēma pretī arī tad, ja tu biji, piemēram, agronoms vai vienkārši labs cilvēks, kurš grib kaut ko mācīt. Un sāku es ar pionieru vadīšanu. Drīz pēc tam apprecējos, sadzima bērni, un uz kādiem trim gadiem no skolas biju prom. Taču drīz vien atgriezos un, jau pamācījusies arī to pašu bioloģiju. Izrādījās, man šis darbs patīk. Skolotājs jau ir tāda ļoti interesanta profesija – tajā ir no visa kā kaut kas. Viņš ir mazliet aktieris, mazliet burvju meistars, kurš nez no kurienes izvelk sarkano lakatiņu, lai piesaistītu bērnu uzmanību, un tas ir ļoti radošs darbs kopumā. Tu nevari tā – vienu un to pašu stundu atgremot trīsdesmit gadus pēc kārtas. Nu vismaz man pilnīgi noteikti nesanāk, jo vienmēr gribas kaut ko jaunu. Līdz ar to tā nekad īsti nav rutīna, bet pavisam noteikti tas ir darbs, kas aizrauj.

Vairāk lasiet laikraksta piektdienas, 29. septembra, numurā ŠEIT!