Tautību apvienības «Varavīksne» dalībnieki pagājušajā nedēļas nogalē, 20. oktobrī, Kandavā svinēja savas pastāvēšanas 10 gadadienu.

Svinību galdi tika klāti tajā pašā vietā, kur dibinājuši biedrību – sociālā dienesta «Dienas centra» zālītē. To, ka šāda organizācija nepieciešama, nosprieduši gan vēl dažus gadus agrāk, pastāstīja biedrības vadītājs Konstantīns Aperčojs, kura dzimtene ir Rumānija. Tomēr saskaņošanas process nevedies tik ātri kā cerēt. Ļoti iespējams tādēļ, ka atbildīgajām iestādēm organizācija iesākumā šķitusi aizdomīga – domājuši, ka tas būs kaut kas politisks. Bet pašiem svarīgs ir pavisam kas cits – kopā būšanas prieks – lai būtu reizes, kad parunāties dzimtajā mēlē, uzvilkt tautas tērpu, dziedāt, dejot, svinēt svētku. Biedrībā apvienojušās dažādu tautību cilvēki – baltkrievi, krievi, ukraiņi, gruzīni, poļi, lietuvieši, latvieši, rumāņi, moldāvi, ungāri un tās kodols turpina turēties kopā vēl arvien. Bet nu tajā pašā laikā gaidot arī jaunus biedrus, to skaitā, jauniešus, kuri vēlētos uzzināt vairāk par kultūru, no kuras cēlušies viņu vecāki vai vecvecāki.

Šo desmit gadu laikā ir bijušas Ziemassvētku svinības mežā, koncerti tepat «Ozolāju» estrādē, regulāri ciemojas pie citām apvienībām un viņi brauc ciemos uz Kandavu.  «Varavīksnei»  ir arī savs karogs un pat  biedrības himna, kuras autori ir Dagnija Gudriķe un Sandra Šteinberga.  Zinot, ka, ja nu kas, varot zvanīt viens otram jebkurā diennakts laikā un taps palīdzēts – kaut vai rāpus atnākšot. Un vienojamies par to, ka labestība arī ir viena no tām īpašībām, kurai nav nacionalitātes. “Galvenais ir palikt cilvēkam,” nosaka Konstantīns.