Dzintra Novika jau 20 gadus ir Dzirciema Speciālās internātpamatskolas skolotāja un direktora vietniece. Un nupat nosvinējusi arī apaļu dzīves jubileju. Vienmēr smaidīga, sirsnīga; lai arī ārēji it kā bezrūpīga – vienmēr darbos. Emocionāla. Mūsu sarunas laikā, kad pieminam ģimeni un skolas bērnus, neiztiek bez asarām. Lai arī, kā pati saka, darbs nāk viegli, tas ir dziļi sirdī un ļoti nozīmīgs. Tieši ar viņas gādību Dzirciema skolā esam ieguvuši labus draugus; vēl vairāk – mums bijusi tā laime sajust šīs skolas īpašo gaisotni, kā arī baudīt skolotāju un skolēnu neviltoto sirsnību.

Dzintra sarunu sāk ar vārdiem, ka neesot izdarījusi neko avīzes raksta vērtu, tai pat laikā piekrīt, ka par labiem darbiem ir jāraksta. Un nekavējas pieminēt tikko kā skolā aizvadīto radošo dienu, kad kopā ar bērniem darboties aicināti vecāki un audžuvecāki. Un diena izvērtusies ļoti skaista un darbīga… Ja reiz saruna par darbu sākusies, tad tā arī turpinām.

– 20 darba gadi Dzirciema skolā ir nozīmīgs laiks. Kādi šie gadi bijuši?

– Ja teiktu, ka tie ir bijuši viegli, melotu, bet vienlaikus tie devuši ļoti lielu gandarījumu; esmu pilnīgi iedzīvojusies šajā vidē, kuru uzskatu par savējo. Tas gan ir mazs mīnuss manam vīram un sunim, jo jau kādu laiku darba nedēļu pavadu Lamiņos, bet uz mājām Plieņciemā braucu vien piektdienu vakaros. Taču, kad ir brīvdienas, tad kā jūrniekam, kas ilgāku laiku nosēdējis krastā un grib uz jūru, tā man vajag uz skolu. Nepārspīlēju. Nezinu, kā būs tad, kad pa īstam aiziešu pensijā. Jūtos savādi, kad mani vienaudži, skolas biedri uzdod šo jautājumu, jo nevaru atbildēt – nekad par to neesmu domājusi.

– Bet kādi bija pirmie soļi skolā?

– Grūti. Es ļoti daudz raudāju, jo nebiju saskārusies ar bērnu problēmām. Vārdu “bārenis” vispār baidījos izrunāt. Bija ļoti grūti…

Visu interviju lasiet piektdienas, 5. aprīļa, laikrakstā.