Tukuma pienotava sāka darboties jau pirms 111 gadiem, 1913. gada 20. jūnijā. Tās nosaukumi bijuši dažādi, bet kā akciju sabiedrību «Tukuma piens» mēs to pazīstam kopš 1996. gada 14. maija, kad tika reorganizēta Tukuma piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība.

Kā viens no lielākajiem piena produktu ražotājiem valstī uzņēmums ir populārs ne vien Tukumā, bet arī visā Latvijā – ik dienu no Kurzemes piensaimniekiem uzņēmums saņem vidēji 250 tonnu piena, kas tiek pārstrādāts apmēram 300 dažādos produktos. «Tukuma piena» zīmolu «Baltais» pazīst gan pie mums, gan arī ārzemēs.

Tomēr «Tukuma pienam» nereti gadās arī ķibeles. Bijuši skandāli par Slocenes piesārņošanu ar rūpnieciskiem notekūdeņiem, kā arī sūdzības par uzņēmuma vadītājiem pastarpināti piederošo daudzdzīvokļu māju, kurai miljonus pelnošā kompānija nevar un nevar nodrošināt apkures pieslēgšanu. Tomēr pēdējā laika notikumi aizēnojuši daudzas iepriekš zināmās nebūšanas un beidzot sadarbībā ar kolēģiem no Latvijas televīzijas raidījuma «Aizliegtais paņēmiens» esam savākuši pietiekami daudz faktu un liecinieku liecību, lai nodotu šos materiālus atklātībai.

Četri nelaimes gadījumi – četru mēnešu laikā

“Vispār jāsaka, ka aizsarga līdzekļus tikai tad mēdz ierīkot, kad kāds sakropļots vai nosists. Un pie visiem šiem nepietiekošiem aizsarga līdzekļiem kungi pavēl vēl, mašīnām ātri ejot, siksnas uzlikt, tikai retos gadījumos pamazina ātrumu vai pietur spēka mašīnu…,” tā pagājušā gadsimta sākumā ar sašutumu vēstīja laikraksts «Arodnieks» (1911. gada 10. februāris), aprakstot tā laika rūpniecībā strādājošo ārkārtīgi smagos un kaitīgos darba apstākļus: sešpadsmit stundu darba diena, zema darba drošība, kā rezultātā traumas un locekļu sakropļošana bija kļuvusi par ikdienu. Varētu domāt, ka 21. gadsimta Eiropā tā jau ir sen aizmirsta prakse, drūma vēsture, par kuru lasot, varam atviegloti nopūsties, ka “mūsdienās tā nenotiek”. Tiešām? Diemžēl, pat neraugoties uz modernajām tehnoloģijām un darba drošības prasībām, notiek gan.

«Tukuma piena» ražošanas cehos četru mēnešu laikā bijuši jau četri negadījumi, no kuriem pirmais 2023. gada 17. oktobrī beidzies ar smagu sakropļojumu, deviņpadsmitgadīgam puisim biezpiena sieriņu masas sagatavošanas iekārtā zaudējot četrus labās rokas pirkstus. Nākamā nelaime, kas saistīta ar tehnoloģiskajām iekārtām, notikusi 7. decembra rītā, kādai strādniecei gūstot plaukstas lūzumu. Vēl viens reģistrētais nelaimes gadījums – naktī no 27. uz 28.janvāri: strādniece guvusi labās rokas plaukstas traumu – arī viņai norauts pirksts. Un visbeidzot, 14. februārī – atkal traumēts pirksts. Visi šie ievainojumi un sakropļojumi notikuši pie saldo sieriņu ražošanas iekārtām. Kā gan tas varēja gadīties?

Pirksti palika saldo sieriņu masā

Par to, kā viss notika, liecina pirmais cietušais, – Matīss Jānis Jansons, kurš līdz traģēdijai paguva nostrādāt uzņēmumā tikai mēnesi; tātad par pieredzējušu darbinieku viņu nekādi nosaukt nevarētu. Puisis stāsta, ka 17. oktobris viņam pēc grafika bijis paredzēts kā atpūtas diena spēku atgūšanai pēc iepriekšējās 16 stundu garās maiņas, tomēr saņēmis paziņojumu, ka jāstrādā. Tiesa, uzņēmuma izdrukātajā darba laika uzskaites tabulā uzrādīts, ka iepriekšējā diena, 16. oktobris, viņam bijusi brīva, un atliek vien domāt, kam īsti ticēt, – cietušā liecībai vai papīram, kas, kā saka, pacieš visu…

“Es biju jau sešos no rīta tur. No rīta strādāju pie tā paša aparāta. Man bija jābūt brīvdienai tajā dienā, man atņēma brīvdienu, bija jābrauc uz darbu,” stāsta Matīss, piebilstot, ka citām ražošanas iekārtām operatori strādājuši divās maiņās, bet ne maisītājam, ko apkalpojis viņš. “Mums ir tikai viena maiņa, kaut vai līdz vieniem, diviem naktī jāstrādā būtu bijis.” Dienā sanākot strādāt 16 līdz 17 stundas. “Bija tādas reizes, kad līdz desmitiem, vienpadsmitiem strādāju un jau nākamajā dienā piecos, sešos bija jābūt tur,” saka Matīss.

Un tad tas notika. Aptuveni  21.35, kad vienmuļajā darbā bija aizvadītas jau teju sešpadsmit stundas. “Man bija pēdējā porcija. Tas viss būtu. (..) es biju redzējis, ka man tas kolēģis, kas mani (..) apmācīja, viņš tur ap to lūku ir tieši tā tīrījis, (..) un tieši tāpat darīju, un kaut kā ierāva iekšā, jo tur tās pogas nestrādāja uz lēno režīmu, bet tikai uz ātro. Tad ierāva iekšā, un sekunde – un nost bija pirksti.”

Vairāk lasiet 27. februāra laikrakstā

Skaties arī LTV raidījumu «Aizliegtais paņēmiens»