Jāatgādina, ka pēc triumfa 1. līgas čempionātā pērn komanda veica milzīgas pārmaiņas. Tai skaitā darbā tika pieņemts jauns galvenais treneris, bet iepriekšējais Jurģis Kalns tika aizbīdīts uz trenera asistenta vietu; tika piesaistīti daudzi jauni leģionāri. Bet, sākoties pandēmijai, no 10 viesspēlētājiem komandā palika vairs tikai trīs, un Jurģis Kalns… atkal kļuva par galveno treneri. Nesenā intervijā portālā sportacentrs.lv galvenais treneris bija izteicies diezgan skarbi par komandas šī brīža sastāvu, vēlāk gan, kad emocijas, acīmredzami, bija norimušas, arī trenera izteikumi kļuva piezemētāki… Pagājušās nedēļas nogalē sazinājāmies ar Jurģi, lai noskaidrotu, kāds šobrīd ir trenera noskaņojums, kādas iespējamās pārmaiņas skatītāji varētu gaidīt jūlija otrajā pusē, kad klubiem būs iespējas atkal piesaistīt jaunus spēlētājus.

– Kādas ir izjūtas pēc aizvadītajām spēlēm? Kur, galvenokārt, meklējami piedzīvoto neveiksmju cēloņi un iemesli?

– Pirmkārt, varu minēt, ka tas ir komandas pieredzes trūkums virslīgā. Gan man, gan spēlētājiem tas ir jauns līmenis. Nav tik vienkārši un ātri tam pielāgoties, kā mums visiem to gribētos, vēl jo vairāk, ja pirmssezona covid-19 dēļ bija tāda, kāda nu bija… Bet pamazām jau viss notiek, sākam aprast ar jauno vidi un saprast tās noteikumus. Pēdējā spēlē pret FK «Metta» futbolistiem otrais puslaiks no mūsu puses jau bija tiešām viens no labākajiem mūsu izpildījumā šajā sezonā. Ļoti labi arī izanalizējām šo otro puslaiku, tāpēc, domāju, zināsim, kā darboties nākotnē arī pret citām komandām.

– Kas īsti notika sezonu uzsākot? Kāpēc bija tika ievērojamas izmaiņas gan trenera korpusā, gan sastāva ziņā?

– Šis jautājums laikam nav adresējams man un uz to nevarēšu atbildēt… Vienīgi varu secināt, ka viss notika tā, kā notika, un nu ir jāiet uz priekšu. Jāmēģina rezultāts panākt ar to, kas mums šobrīd ir. Šie puiši jau nav slikti, jebkurai jaunai komandai ar gados jauniem spēlētājiem ikvienā līgā ir vajadzīgs laiks, lai pielāgotos augstākam, un, kā šajā gadījumā – visaugstākajam – līmenim un sasniegtu rezultātus.

– Vai nebijāt vīlies, ka ievedāt komandu virslīgā, bet jūs, tā teikt, pastūma malā uz asistenta vietu?

– Varbūt ne gluži vīlies, bet iekšēji jau, protams, bija tā sajūta… grūti pat atrast pareizo vārdu… Bet tajā pašā laikā sapratu, ka komandai ir citas ambīcijas un, protams, ka vadība ir tā, kas izvēlas, kā rīkoties tālāk. Es esmu treneris, tikai treneris, un man tas ir jāpieņem. Tā futbolā un dzīvē dažreiz notiek, bet beigās redz viss nostājās tā, kā tam acīmredzot bija jānostājas.

– Kā jums šķiet, vai spēsiet ”savākties’’ , jo nākamie pretinieki kļūs arvien spēcīgāki?

Ja vēlies lasīt visu interviju, to vari izdarīt ŠEIT