Vaicāts, cik garš tad bijis viņa skolā pavadītais darba mūžs, nu jau pelnītā atpūtā esošais sporta skolotājs Gunārs Reimats sarēķina, ka 41 gadu bijis sporta treneris un sporta skolotājas, turklāt pat bijis tā, ka kādu brīdi nācies atgriezties no pensijas. Savukārt, ja runājot par sportu, tad tas aizrāvis visu dzīvi, bet tā apzināti sportošanai pievērsies, sākot no 7. klases.

Joprojām atceras savas pirmās sacensības

Gunārs savu bērnību aizvadīji kārtīgos laukos, kas bijuši netālu no Talsiem. Kā tagad pats saka, dzīvojis vietā, kur bijusi kāda privilēģija: ”Līdz skolai man bija jāiet septiņi kilometri, un tad ar to iešanu bija, kā bija, tāpēc varēju izbaudīt privilēģiju un braukāt ar bānīti. Bet labās un gaišās privilēģijas ātri beidzās, jo krievu armija izdzina mūs no mājām, visu tur nolīdzināja un izveidoja poligonu.”

Vaicāts par pirmajiem startiem, skolotājs atzīst, ka tos labi atceras joprojām: ”Atceros savas pirmās sacensībās. Toreiz mācījos septītajā klasē. Startēju vairākās disciplīnās. 60 m skrējienā, kur, protams, bija izdedžu celiņš, toreiz izcīnīju 3. vietu. Augstlēkšanā visus vinnēju par 10 cm. Ar ieskrējienu no priekšas, pievelkot ceļgalus pie krūtīm, pārlēcu 1,55 m.” Reimats arī atceras, ka toreiz pirmo reizi ticis pie naglenēm, kam naglas esot bijušas tik lielas, ka netīši kāju savainojis. Bet kopumā starts bijis tik labs, ka aicināts pievienoties treniņu grupai, taču tā kā ceļš līdz Talsiem bijis gana tāls, īsti nopietns nekas nav sanācis, jo trenēšanos pārtraucis, kaut sacensībās startējis. Un tā tas turpinājies, līdz uz Talsiem atnācis jauns treneris Broņislavs Ļaksa (viņš vēlāk kļuvis par sporta skolotāju Murjāņu sporta internātskolā, kur gatavojis daudzcīņniekus). Tad viņš arī pierunājis Gunāru, kurš tobrīd mācījies jau 10. klasē, iesaistīties vieglatlētikas treniņgrupā. Treniņu, kas uzsākti ziemā, bijuši, kā jau tajos laikos ierasts, ārā, bet reizi mēnesī – arī zālē.

Vairāk lasāms piektdienas, 28. februāra, laikrakstā ŠEIT=>