Vecmeitu un vecpuišu ballīte nereti tiek plānota steigā, uztverot to kā obligātu pieturu pirms kāzām, nevis kā apzināti veidotu piedzīvojumu. Tieši šī pieeja rada situācijas, kur pasākums nesniedz gaidītās emocijas, grupa ātri zaudē enerģiju, un līgava vai līgavainis nejūtas patiesi iesaistīts. Bez skaidra mērķa, struktūras un savlaicīgas plānošanas ballīte pārvēršas par nejaušu aktivitāšu kopumu, kas atstāj vairāk jautājumu nekā patīkamu atmiņu.