1918. gada 28. septembrī Jānis Endzelīns – mūsu literārās valodas veidotājs – rakstīja, ka krievu un vācu valodas ielenkumā latviešu valodai klājoties grūti: ”Tīru latviešu valodu tagad dabūjam dzirdēt vairs tikai Baltijā uz laukiem – vecu ļaužu starpā, kas nav bijuši ne vācu, ne krievu skolās, nelasa ne avīzes, ne grāmatas, neprot nekādu citu valodu.” Tātad visos laikos valodas kopēji ir ilgojušies pēc tīras un nesamaitātas latviešu valodas un ikdienā dzirdēto uztvēruši ļoti kritiski, norādot uz valodas apdraudētību. Pa tam latviešu mēle – pati attīstījusies un citu attīstīta – nodzīvojusi līdz 21. gadsimtam.

Tagad latviešu valodas sardzē stāv Satversme un Valsts valodas likums, kā arī dažādas institūcijas, piemēram, Valodas aģentūra un Valsts valodas centrs, kas uzrauga likumu ievērošanu. Tomēr arī šie laiki latviešu valodai ir grūti, jo globalizācijas laikā lielo valodu – krievu un angļu – ietekme kļuvusi vēl spēcīgāka. Valsts politikas pamatnostādnēs 2015. – 2020. gadam daudz uzmanības un līdzekļu veltīts tam, lai paplašinātu valodas lietotāju loku – lai iebarotu latviešu mēli vai nu tiem, kam tā nav dzimtā, vai arī tiem, kas dzīvo ārpus Latvijas. Bet pa to laiku mūsu vietējie bāleliņi, pašu audzinātie, valodas kopšanā, liekas, nav visai ieinteresēti. Pēdējos gados labākas sekmes skolēni parāda svešvalodas, nevis latviešu valodas eksāmenos. Šogad pirmo reizi mūžā dzirdēju, ka piektklasnieki savā starpā, spēlējot datorspēles, sazinās angliski. Atzīstot to, cik labi skolēni tiek sagatavoti dzīvei globālajā pasaulē, mani vienlaikus pārņēma skumjas par latviešu valodas likteni. Sadzīvē katrs var runāt tādā valodā, kādā tam labpatīk – likums to neaizliedz. Likums nevar piespiest arī katram ikdienā cienīt savu dzimto valodu. Kādreiz I. Ziedonis teica, ka “pret savu tautasdziesmu var tikai savējie”. Arī valodu apdraud nevis citas valodas, bet gan pašu latviešu mazvērtības komplekss, nespēja novērtēt savu kultūras mantojumu, nevērīga attieksme pret runāto un rakstīto tekstu dzimtajā valodā. Kā pierādīt, pamatot dzimtās valodas vērtību, kā celt tās prestižu? Varbūt pietiek ar dzejnieka Guntara Godiņa lakonisko rezumējumu: “Bez savas valodas tu esi s…” [atskaņa vārdam “sūc”]?