Šo teicienu gan mēs – žurnālisti, gan citi Tukuma iedzīvotāji 90. gadu vidū un beigās apguvām kā mazo reizrēķinu. To dzirdējām vienmēr, kad kādam pie sociālistiskās sistēmas vienlaidu nabadzības pieradušajiem pilsētas iedzīvotājiem gadījās kāda nelaime un viņi, nespēdami atrast dzirdīgas ausis domē vai, kas ļaunāk, sociālajā dienestā, meklēja atbalstu visās iespējamās vietās. Vismaz Tukuma domē tas plīvoja kā augstu pacelts karogs. No tā laika atmiņā joprojām gana daudz traģisku stāstu par ģimenēm, kas zaudējušas visus ietaupījumus banku un Krievijas pirmajās krīzēs, nespēja samaksāt par bezgala pieticīgajiem un gana noplukušajiem dzīvokļiem. Daudzas pat baidījās skatīties domes virzienā, jo tur piedraudēts – netiks ar savu dzīvi galā, bērnus atņems un ievietos bērnu namā, bet pašus – uz ielas! Jo – viss maksā tik, cik maksā!

Šo teicienu ne reizi vien nācās uzklausīt arī tad, kad, domei rūpējoties par ūdens un kanalizācijas saimniecības sakārtošanu, pēkšņi izrādījās, ka vai ik katrā daudzdzīvokļu mājā dzīvo pa ziloņu ganāmpulkam – ja nebija sava skaitīja, kas arī maksāja tik, cik maksāja (minimālās algas saņēmējam – par 1/5 daļu algas), bija jāmaksā par tādu ūdens daudzumu, ar kuru pietika, kā saka, pašam, Sašam un arī… vidēja izmēra zilonim. Un tā kā cilvēki īsti nesaprata, ka tādā situācijā nav nekādas jēgas taupīt, dažs taupīja, krājot tualetes saturu dienām, tā sagandēja dzīvi gan sev, gan visiem kopējā stāvvada kaimiņiem, par santehniķiem nemaz nerunājot . Bet – viss maksāja tik, cik maksāja…

 Skaidri apzinoties, ka pret viņiem izturas netaisni, ar šo teicienu joprojām nākas samierināties daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem, kam domes darboņu neveiksmīgi noslēgtā atkritumu līguma dēļ bija un nez kādēļ joprojām ir jāmaksā vismaz 4 reizes vairāk nekā privātmājās dzīvojošajiem…

Un vai tiešām par visu tik, cik tas patiesībā maksā, ir jāmaksā tikai mums – iedzīvotājiem? Jo, runājot, piemēram, par ūdenssaimniecību un atceroties daudzos un dažādos domes lēmumus, kā arī pirms dažiem gadiem notikušo ekoloģisko katastrofu, varējām taču pārliecināties, ka trenkāti tika tikai iedzīvotāji un arī – ne visi. Jo, kā izrādījās, totālajiem vides piecūkotājiem – lielajiem rūpniecības flagmaņiem, kas arī nobeidza mūsu attīrīšanas iekārtas, neviens jau pašvaldībā nekādas prasības īsti nebija izvirzījis… Arī pirms daudziem gadiem pieņemtais lēmums par to, ka municipālā policija pārliecināsies, vai visiem namu īpašniekiem ir gan līgums par atkritumu, gan kanalizācijas izvešanu, šķiet, tā arī palicis tikai uz papīra.

Bet par atkritumiem arī papildu stāsts. Nu, uzņēmums, kas izveidots un uzstutēts par pašvaldību naudu un gadiem strādājis ”godīgāk par pašiem godīgākajiem”, kā izrādās, vismaz pāris gadu no mums – no iedzīvotājiem savācis naudu par dabas resursu nodokli un tā pieaugumu, taču valsts kasē to, kā paredzēts, iemaksājis nav. Izrādās, ka tā valde un uzņēmuma mazatbildīgais direktors A. Ruža, kas  savulaik visai ”interesantā veidā” (vispirms saņemot no domes atbalstu ievērojamiem tehnikas iepirkumiem) privatizējis teju visu pilsētas ienesīgāko saimniecību, acīmredzot aktīvi strādājuši savā labā. Un tagad mums – nodokļu maksātājiem – tiek gatavots jauns stāsts – par to, ka uzņēmums jāglābj, ka tarifi jāceļ, ka… Viss maksā tik, cik maksā? Vai tiešām un – jau atkal?